Bez šaubām, Nīsons ir meklētājs. Piemēram, filmas „Taken 2” uzņemšanas laikā Turcijā viņš spēcīgi piedzīvoja islāma tradīcijas iedvesmojošo pieskārienu. Tomēr Nīsona garīgie meklējumi vairāk saistās ar kristietību, kaut gan īru izcelsmes aktieri nevar pieskaitīt pie dedzīgiem katoļiem.
Pirms „Klusēšanas” Nīsons jau divreiz attēlojis katoļu garīdzniekus. 1985.gada filmā „Lamb” Nīsons spēlēja priesteri, kurš piedzīvo ticības krīzi. Otrais darbs bija slavenā „Misija”, kas veltīta jezuītu veiktajai Dienvidāfrikas evaņģelizācijai. „Misijas” uzņemšanas laikā Nīsons iepazinās ar amerikāņu jezuītu Danielu Berriganu, kurš tika iesaistīts darbā kā konsultants.
„Mēs kļuvām draugi. Man vienmēr paliks atmiņā viņa celebrētā Mise viesnīcas numuriņā. Mēs stāvējām apkārt galdam – viņš, Roberts De Niro, Džeremijs Aironss un es. Klausījāmies Evaņģēliju, liturģiskos lasījumus, pārrunājām to, cik tie ir svarīgi mūsdienu pasaulē. Konsekrācijas brīdis… Tad sapratu, cik dzīvs ir katolicisms,” stāsta Nīsons.
Sarunās ar tēvu Berriganu ticis pacelts arī sv.Ignācijas no Lojolas Garīgo vingrinājumu jautājums. Tajā periodā Nīsons piedzīvoja šaubas savā profesijā. Tomēr priesteris pievērsa viņa uzmanību tam, ka plaši pazīstamais aktiermākslas teorētiķis Konstantīns Staņislavskis izveidoja savu sistēmu, balstoties uz Lojolas tekstiem. „Manā galvā iedegās gaisma, attieksmē pret darbu kaut kas mainījās. Sajutu lepnumu par izvēlēto amatu, sāku apzināties savu laimi,” atceras aktieris.
„Dievs darbojas noslēpumainā veidā. Gatavojoties „Misijai”, daudz domāju par priesterību, kā arī to, cik viegli būtu ieslēgt Dievu šauros rāmjos, uztverot katru situāciju melnbaltā gaismā. Tomēr pasauli veido dažādas pelēkā nokrāsas. Viena no vissvarīgākajām lietām, ko uzsvēra tēvs Berrigans, bija „pamanīt Dievu it visā”. Tā ir daļa no jezuītu formācijas, kas dažādos veidos ietekmējusi manu dzīves perspektīvu. Ieraudzīt Dievu tajā, kas labs, bet arī sliktās, brutālās situācijās. Šķiet, šis bija galvenais pārbaudījums manis attēlotajam tēvam Fereiro „Klusēšanā”, dalās Nīsons.
Tāpat intervijā aktieris atzīst, ka viņu šokēja mocības, kas kādreiz bija jāiztur Japānas ticīgajiem. Filmā parāda „spīdzināšanu bedrē”, kas sagādā cilvēkam nežēlīgas sāpes. „Karājos bedrē tikai dažas minūtes un viss noticis ar nodrošinājumu, tomēr prātā iešāvās domā, ka mums visiem ir savs lūzuma punkts. Karājoties ar galvu uz leju, Fereiro izturējis piecas stundas. Citi japāņu kristieši un misionāri spēja izturēt mocības pat vairākas dienas,” viņš stāsta.
Gatavojoties filmēšanas procesam, visi galveno lomu atveidotāji – gan Nīsons, gan Endrū Gārfīlds, gan Ādams Draivers – izgāja ignaciāniskās rekolekcijas. Pēc Nīsona teiktā, tās kļuvušas par svarīgu posmu viņa garīgajos meklējumos. „Tu nodibini attiecības ar Kristu caur Evaņģēliju, tā kā galu galā Jēzus tev kļūst par brāli. Tu sarunājies ar Viņu katru dienu visas dienas garumā,” saka aktieris.
Atbildot uz jautājumu, vai viņa ticībai ir kaut kas kopīgs ar tēva Fereiro ticību, Nīsons saka: „Šķiet, Fereiro priekšstats par Dievu, bija saistīts ar mīlestību. Te es saskatu līdzības. Ja Dievs būtu tikai bargais stūrmanis, es jau sen būtu atmetis ticību. Dievs ir mīlestība, bet mīlestība ir Dievs. Esmu piedzīvojis Viņa mīlestību, skaistumu un mieru, par ko runā visi psalmi.”
„Ir cilvēki, kuri noreducē ticību līdz tam, kā darbojas cilvēka smadzenes. Atbraucu mājās un ieraudzīju manu 90gadīgo māti. Viņa ir vienkārša, skaista, smagi strādājoša sieviete, kurai vislielākās raizes sagādā tas, vai pietiks fiziska spēka aiziet uz svētdienas Misi. Tas mani nolika uz lāpstiņām,” atzīst Nīsons.
„Man ir aizdomas, ka palikšu meklētājs līdz pat nāvei. Man nav gatavu atbilžu, tomēr pat iepazīstot visas zinātniskas teorijas, kuras cenšas izskaidrot ticības fenomenu, joprojām domāju – es tāpat ticu Dievam,” viņš saka.
Avots: "Wtedy uświadomiłem sobie jak bardzo żywy jest katolicyzm", deon.pl
Publicitātes foto
Tulkoja Marks Jermaks
