Harizmas var likties nedrošas, jo tās nav pakļautas sakramentālās efektivitātes loģikai. Runājot par sakramentiem, mēs ticam, ka kaut kas ir noticis, pat nesaskatot augļus un sakramentālās darbības sekas. Kāds aiziet no biktskrēsla atbrīvots (jo grēksūdzes sakraments atbrīvo), tomēr atgriežas mājās un atkal izdara smagu grēku. Šis grēks neliecina, ka izlīgšanas sakraments bijis nederīgs. Harizmās darbojas cita loģika – mēs skatāmies uz augļiem. Ja kāds pēc atbrīvošanas lūgšanas turpina darīt to, no kā viņam bija jākļūst brīvam, mēs atzīstam, ka lūgšana nav bijusi efektīva, ka atbrīvošana nav bijusi pilnīga.

Baznīcā esam pieraduši pie sakramentālās loģikas, it kā tā ietvertu sevī visas žēlastības izpausmes. Harizmātisko loģiku pieņemt ir daudz grūtāk, jo tajā Baznīca neizvēlas personas, kuras izdala harizmas. Tās neapstiprina nedz bīskaps, nedz prāvests. Harizmāti tiek pakļauti redzamam vērtējumam: kaut kas ir vai nav noticis.

Pretinieku argumentācija ir šāda: ļaunais gars arī spēj darīt brīnumus. Tik tiešām, no Evaņģēlija zinām, ka apustulis Jūdass arī dziedināja un atbrīvoja. Jēzus redzēja viņa rīcību un to neapšaubīja, priecājoties kopā ar visiem mācekļiem. Esmu saticis harizmātus, kuri nonāca maldos un atstāja Baznīcu. Tomēr daudz biežāk viņiem tiek pārmests, ka tie „izdzen velnus ar Belcebula, velnu virsnieka, spēku”.

Ticīgs cilvēks jau pēc definīcijas tic brīnumiem. Sadzirdot maldu mācību, viņā iedegas „sarkanā gaisma”. Tajā pašā laikā rodas iespaids, ka mūsdienās daudzi katoļi brīnumiem netic pēc definīcijas. Viņi tic sakramentāliem brīnumiem, bet netic brīnumiem, kas ir redzami. Ļaut Kristum dziedināt un atbrīvot... Tas viņu izpratnē nesaskan ar patiesu Jēzus godināšanu. Taču Evaņģēlijs parāda, ka tieši patiesa brīnumu pieredze ved pie Jēzus atzīšanas par Dievu, Kurš darbojas mūsu ikdienā.

Mēs dzīvojam laikos, kad vairums priesteru nav redzējuši dziedināšanas brīnumus savām acīm. Uzzinot par kādu dziedināšanas gadījumu, pēdējais, kas ienāk prātā, - to varēja izdarīt Jēzus. Protams, var brīnīties, kā tas ir iespējams. Ir, jo harizmāti nav apzīmogoti ar "made by God". Vienmēr var teikt – „tā ir sagadīšanās”, „tās ir tikai emocijas”, „tā ir manipulācija”. Gan agrāk, gan šodien Jēzus darbība tiek komentēta arī šādā veidā. Es varu saprast, ka ateistiem un racionālistiem rodas vajadzībā šādi izskaidrot harizmātu aktivitāšu augļus. Ja viņi atzītu brīnumu par "made by God", viņiem būtu jāietic Dievam. Bet kāpēc ticības trūkst pašiem ticīgiem?

Šķiet, jāuzdod jautājums, kas Baznīcai ir bīstams. Stagnācija vai dzīvība? Prognozējamība vai pārsteigums? Harizmas iederas pārsteigumā, dzīvībā. Ja kāds uzskata, ka dinamisms Baznīcā ir nedrošs, jo Baznīcai jāpaliek nemainīgai un statiskai, tad šī persona tāpat uzskatīs, ka harizmas ir bīstamas, pat ļoti bīstamas, jo piešķir Baznīcai virzienu, ko nevar paredzēt.

Tomēr es piederu pie tiem garīdzniekiem, kuri domā, ka draudus Baznīcai rada stagnācija un paredzamība. Līdz ar to esmu atvērts uz harizmām un, vēl jo vairāk, uzskatu, ka nedroša ir tā mācība, kas pret harizmām noslēgta.

Remigiušs Reclavs SJ (Remigiusz Recław)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Czy charyzmatycy są niebezpieczni?, deon.pl

Foto: odnowa.bialystok.pl