Lācars tika piecelts no miroņiem, bet Jēzus augšāmcēlās. Pastāv būtiska atšķirība. Tas, kas tiek piecelts no miroņiem, atgriežas pie dzīves virs zemes tādā pašā ķermenī kā līdz šim. Un reiz viņš atkal nomirs. Lācars taču nomira. Augšāmcēlies Kristus dzīvo godības miesā, citā dimensijā un uz mūžiem. Nāvei vairs nav varas pār viņu.
Vai Kristus varēja atpestīt pasauli bez augšāmcelšanās? Kas mainījies pēc šī notikuma?
Sv.Pāvils skaidri norāda: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība” (1 Kor 15,17). Protams, ja pēdējais notikums Jēzus no Nācaretes stāstā būtu krusta nāve, mācekļiem atliktu tikai atgriezties pie zvejošanas vai citām nodarbēm. Viņi varētu vien atcerēties šo interesanto Mācītāju. Nekas vairāk!
Jautājums ir, vai Dievs vispār varēja mūs izglābt citādākā veidā. Grūti spriest par to, ko un kā varētu izdarīt Dievs. Svarīgi, ka Dievs tiešām to izdarīja. Ievērosim, ka atpestīšana pēc būtības balstās uz Dieva solidaritāti ar cilvēku līdz galam un aicinājumu cilvēkam palikt mūžīgā komūnijā ar Dievu. Tomēr šādas lietas nenotiek ar nolaistām rokām, tās prasa konkrētu iesaistīšanos. Dievs neizdod dekrētu: „Es jūs mīlu un gribu jums palīdzēt”. Viņš kļūst par cilvēku, pieņem cilvēka likteni, bet uz noraidīšanu un nežēlīgu nāvi atbild nevis ar dievišķo sodu, bet ar augšāmcelšanos un Svētā Gara nosūtīšanu.
Augšāmcelšanās ir lūzuma punkts, jo tā nozīmē cilvēka dabas ievadīšanu mūžīgā Dieva dzīvē. Ja Dievs ir kļuvis cilvēks, tad cilvēks var kļūt Dievs, t.i. tikt dievišķots, nezaudējot savu cilvēcisko dabu.
No kurienes radusies ticība uz augšāmcelšanos? Kas bija tās avots un ko jaunu tajā ienesa Kristus?
Apustulim Pāvilam, uzrunājot Areopagu Atēnās, sākotnēji šķita, ka ir izdevies piesaistīt klausītāju interesi. Taču tad, kad viņš sāka stāstīt par Jēzus augšāmcelšanos miesā, „daži zobojās, bet daži sacīja: Par to mēs tevi klausīsimies citu reizi.” (Ap.darbi 17,32).
Tolaik grieķi uzskatīja, ka miesa ir dvēseles cietums. Līdz ar to mūžīgā dzīve varētu paredzēt dvēseles atbrīvošanu no miesas. Nav brīnums, ka mācība par Kristus augšāmcelšanos un mirušo augšāmcelšanas apsolījumu tika uztverta kā neprātīga dīvainībā. Tā laika atēniešu problēma nav zaudējusi savu aktualitāti. Daudziem patīk mūžīgas dzīves ideja, taču augšāmcelšanās miesā izraisa bažas.
Tādēļ es reizēm saucu kristietību par patiesu materiālismu, jo tā ievada transformēto matēriju mūžībā. Filozofiskā un reliģiskā ideja par mūžīgu dzīvi izriet galvenokārt no cilvēka sirds sajūtas, ka viņš nemirs uz mūžiem, ka pastāv dzīve „tanī pusē”. Tomēr kristīgā patiesība par augšāmcelšanos nav tikai kaut kāda filozofu izdomātā doktrīna. Tā izriet no konkrētas apustuļu pieredzes, kas bija Jēzus satikšana pēc augšāmcelšanās. Apustuļi sludina Augšāmcelto, Kuru redzēja, Kuram pieskārās, ar Kuru sarunājās, un Kurš viņus sūtīja pasaulē ar konkrētu misiju.
Vai visi cilvēki augšāmcēlsies? Kā ir ar augšāmcelšanos citās reliģijās?
Kopīgs aspekts ir pārliecība, ka pasaule, ko varam pētīt empīriski, nav visa realitāte, bet cilvēka nāve nav vienkārši mūžīga pazušana. Taču gnostiskās reliģijas nerunā par augšāmcelšanos, drīzāk uzsverot ticību dvēseles atbrīvošanai. Šo reliģiju izpratnē ķermenis ir kaut kas ļauns, tas nav mūžības cienīgs. Hinduismā, kā arī citās Tālo Austrumu reliģijās, garīgais elements pakļauts kārtējām iemiesošanas reizēm, lai atgrieztos, t.i. saplūstu ar kādu dievišķo vienotību. Līdz ar to tur nav runas ne par augšāmcelšanos, ne par mūžīgu dzīvi personai kā tādai. Cilvēciskais „es” netiek ņemts vērā. Ābrahāma reliģijas attiecībā uz augšāmcelšanos ir nedaudz līdzīgas. Tomēr kristietībā centrā atrodas augšāmcēlies Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks.
Par ko mums signalizē šis notikums? Ko tas mums māca?
Tas nav signāls. Tā ir Labā Vēsts katram no mums. Mums jāatbrīvojas no ieraduma, lai piepildītos ar prieku un izbrīnu: Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs un es varu Viņu satikt. Arī es augšāmcelšos jaunā godības miesā. Vai tas nav vienreizēji, ka mūsu dzīves mērs ir nevis nožēlojamie 80 gadi, bet gan mūžība?! Turklāt augšāmcelšanas perspektīva nebūt neattālina mūs no šīs dzīves, taču ļauj to izdzīvot patiesā brīvībā. Man nevajag par katru cenu dzīties pakaļ t.s. „laimei”, kāpjot pāri galvām. Varu dzīvot cienīgi, mīlēt citus, nedomāt tikai par sevi. Es pat varu atdot savu dzīvību par labu lietu, jo man priekšā ir augšāmcelšanās un mūžība.
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Prof. Dariusz Kowalczyk SJ dla Fronda.pl: Co zmieniło się po Zmartwychwstaniu Jezusa?, fronda.pl
