Pie šiem secinājumiem asociācija nonāca, analizējot vairāk nekā 3000 pētījumus par saikni starp garīgumu un mentālo veselību. No ziņojuma izriet, ka garīgas un reliģiskas prakses izkopšana uzlabo dzīves kvalitāti un socializāciju, samazina gan stresu, ko izraisa dažādi zaudējumi, gan depresiju un tieksmi uz pašnāvību, kā arī palīdz atgūties no pašnāvības mēģinājumiem.

Pirms diviem gadiem cits pētījums ir palīdzējis zinātniekiem labāk saprast garīguma ietekmi uz smadzeņu garozas biezumu, proti, membrānu, kas apņem smadzenes. Ja smadzeņu garoza ir plāna, pastāv lielāka iespēja saslimt ar depresiju, bet, jo vairāk tiek praktizēta reliģiozitāte un garīgums, jo biezāka mēdz būt smadzeņu garoza, tādējādi samazinot depresijas risku.

Šo pētījumu veica Kolumbijas universitāte (ASV), un tas 2013. gadā tika publicēts žurnālā JAMA Psychiatry. Iepriekšējie pētījumi jau bija norādījuši, ka cilvēkiem, kuri nāk no ģimenēm ar noslieci uz depresijas, garīgums par 90% samazina šī traucējuma attīstības risku.

2013. gadā publicētā pētījuma autori pievērsa uzmanību tam, kādā veidā reliģiozitāte sekmē depresijas samazināšanos. Piecus gadus viņi pētīja 103 cilvēkus vecumā no 18 un 54 gadiem; daļai no tiem bija ģenētiska nosliece uz depresiju. Pētnieki izvērtēja ticības nozīmi 103 brīvprātīgo dzīvē, tempļu un baznīcas apmeklējuma biežumu, kā arī veica viņiem magnētiskās rezonanses izmeklējumus, lai pārbaudītu viņu smadzeņu anatomiju.

Pētnieki konstatēja, ka tiem dalībniekiem, kuri piešķīra lielāku nozīmi garīgiem jautājumiem, smadzeņu garoza dažos smadzeņu apgabalos bija biezāka. Saistība starp reliģiozitāti un smadzeņu garozas biezumu tika apstiprināta katra pētījuma dalībnieka gadījumā, bet visuzskatāmāk tas bija tiem dalībniekiem, kuri nāca no ģimenēm, kurās pagātnē ir bijusi depresija.

Avots: Roberta Sciamplicotti, “Associazione Mondiale di Psichiatria: religione e spiritualità prevengono le malattie mentali”, aleteia.com