Un tas ir pirmais signāls mums par to, ka neviens nav tāds, kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena, jo katrs cilvēks ir noslēpums. Turklāt runa nav tikai par ģimeni, runa ir arī par visām saiknēm, kas mūs savieno ar citiem cilvēkiem.

Neviens nav vientuļa sala, mēs dzīvojam cilvēku kopienā. Īpaši tas attiecas uz konkrēto ģimenes kopienu. Līdz ar to vissvarīgākais dzīvē ir spēt saglabāt tuvākā noslēpumu. Kādēļ tas tik ļoti tiek uzsvērts? Jo katrs no mums piedzīvo kārdinājumu uzskatīt, ka viņš zina labāk, kas ir nepieciešams citai personai. Īpaši bieži šim kārdinājumam padodas vecāki. Ja viņiem šķiet, ka viņi zina labāk, pastāv risks, ka tiks sagrauta bērna unikalitāte. Tas ir nevis pārmetums, bet brīdinājums, lai mēs nekļūtu „toksiski” attieksmē pret cilvēkiem, kurus mīlam.

Ļoti bieži esam toksiski un teroristiski, pārkāpjot otra cilvēka noslēpumu. Un šis ir svarīgs svētās Ģimenes vēstījums – Tā pastāvīgi uzturēja Jēzus noslēpumu un necentās to ietekmēt. Šis noslēpums atklājas vēlāk, Jēzum uzsākot savu publisko darbību. Tad daži ļaudis, izbrīna un skaudības pilni teica: „Vai tas nav Jēzus, Marijas un Jāzepa dēls? Mēs taču pazīstam šo Jēzu, viņš ir galdnieks!”

No Nācaretes Ģimenes vērts mācīties cieņu pret cilvēka noslēpumu. Vienā brīdī Jēzū izpaužas viņa identitāte. Atrodoties svētnīcā Viņš apzinās, ka ir Dieva Dēls. Vecāki, kuri Viņu meklē, pārmet: „Dēls, mēs ar sāpēm Tevi meklējām!” Tomēr Viņš atbild: „Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” Tas nozīmē: vai nezinājāt, ka man ir savs noslēpums, ko nevar izpaust citam cilvēkam, ko var atklāt tikai tad, ka šis otrais ir gatavs to pieņemt?

Dievmāte un sv.Jāzeps atturējās no tā, lai kontrolētu Jēzus dzīvi. Tas ir uzdevums katram no mums, katram, kurš mīl. Nedrīkst apspiest citu cilvēku, pārtaisīt viņu saskaņā ar savu vīziju, censties viņu pasargāt par katru cenu, jo šī gādība galu galā var tikt uztverta kā cietums un lāsts. Mums zināmā mērā jāatlaiž cilvēks, kuru mīlam, un jāļauj viņam realizēt savu aicinājumu, nevis mūsu iedomas par to. Tas ir neiedomājami grūti, jo katram no mums ir kārdinājums – man taču ir dzīves pieredze, es taču zinu labāk, pasaule taču mums to māca… Šādi mēs norobežojam citu cilvēku no viņa aicinājuma, mēs aicinām viņu – esi tāds kā citi! Taču viņam ir savs ceļš, no kura viņš reizēm var atteikties mūsu ietekmes dēļ.

Visi auglīgi ceļi ir sarežģīti. Vieglais ceļš ved uz nekurieni. Kāpēc savs aicinājuma ceļš ir grūts? Jo tas paredz saskarsmi ar savu vientulību, ar savu individuālo aicinājumu, kurā neviens cits nevar mani pavadīt līdz galam, jo šis aicinājums pat man pašam ir noslēpums.

„Dēls, kādēļ to mums izdarīji?” Jēzus atbild: man jāiet savs ceļš. Ja es tiešam mīlu, ja esmu īsts draugs, tad man jāspēj atteikties no pastāvīgas kontroles, kas traucē cita cilvēka aicinājumam. Šīs ir pareizais ceļš, kas saskan ar Evaņģēliju. Skaidrs, ka tad cilvēks meklēs un piedzīvos Marijas un Jāzepa ilgas, kuri trīs dienas meklēja Jēzu un beidzot Viņu atrada. Var teikt, ka meklējumi un ilgas ir Dieva instruments, paplašinot mūsu sirdi, lai mēs pieņemtu vairāk nekā spējam. Mums gribētos palikt drošībā saskaņā ar mūsu iedomām un kontrolēt katru sīkumu, tomēr šī tieksme iznīcina mūs pašus un citus cilvēkus.

Tas ir ļoti smags uzdevums, tomēr atlaižot tuvāko un pieņemot savas sirds sāpes, es ļauju viņam izpildīt savu dzīves misiju. Rezultātā mēs abi kļūstam laimīgāki. Spēja izlaist no savām rokām cilvēkus, kuri mums tik ļoti rūp, nav mīlestības trūkums. Tā ir patiesa brīvība un patiesa mīlestība, ļaujot otram cilvēkam realizēt savu aicinājumu.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Andrzej Hołowaty OP, Tajemnicza Rodzina z Nazaretu, deon.pl

Foto: Robert Cheaib, flickr.com