Romas diecēzes laikrakstam "Roma Sette" Kristīna stāstīja: "Esmu vienkārša 41 gadu veca sieviete, kura tic dzīvei. Man ir paveicies, jo mana ģimene nav vēlējusies manu slimību padarīt par vienīgo atskaites punktu, kas raksturotu manu personu, bet noticēja, ka tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Dzīve ir dāvana un kā dāvana tā ir jāizdzīvo."

Viņa nenoliedz, ka dzīve nav bijusi viegla, bet tas viņai nav liedzis pateikties Dievam par dzīvības dāvanu: "Kopā ar savu ģimeni esmu piedzīvojusi grūtus, rūgtus un sāpīgus dzīves brīžus, bet tas nav liedzis mums izdzīvot šo dzīvi kā dāvanu, pieņemot savus ierobežojumus un izmantojot talantus, kurus Dievs mums ir devis."

“Jāiet uz priekšu, kaut arī tas būtu grūti. Es bieži domāju par grūtībām, kuras piedzīvoja mūsu Kungs Jēzus Kristus, un tas man dod drosmi turpināt savu ceļu, nenovēršot acis no mērķa, kas man jāsasniedz. Galu galā dzīve ir ceļojums, kurā aicināts ir ikviens, tas ir visu ceļš un ceļš ikvienam”, - tā par dzīvi saka Kristīna.

Viņas citādās spējas nav viņai liegušas arī pārvērst realitātē vienu no viņas lielākajiem sapņiem, tas ir, kā misionārei doties uz Āfriku. Pēc tam, kad 2006. gadā viņa iestājās jaunavu ordenī un Komo bīskaps monsiņjors Alessandro Madžolīno viņu konsekrēja, viņa kopā ar savu tanti, kura arī ir konsekrētā, devās uz Keniju. Šī pieredze Kristīnai palīdzēja nobriest ticībā un savā konsekrētās personas aicinājumā. 

Šī pieredze ar Dievu viņai deva prieku un kādu apjausmu: "Esmu laimīga, sevi realizējusi un apmierināta sieviete, kurai ir īpaša misija. Ar to nevēlos teiks, ka man nav bijis jācieš, taču ciešanas ir daļa no dzīves."

Sevis veltīšana Dievam viņu atjaunoja visos dzīves aspektos, neskatoties uz viņas invaliditāti: "Mana dzīve nav mainījusies, bet es esmu mainījusies. Ir mainījusies mana sirds un mana ticība. Mana iekšējā dzīve ir mainījusies, viss pārējais ir palicis tāds pats, kā iepriekš. Ir mainījusies mana attieksme pret dzīvi, un uz dažādām lietām skatos citām acīm, pret tām citādāk attiecos un citādāk tās uztveru." 

Viņa papildina, ka ikvienam ir sava misija, un viņējā ir "dzīvot, neskatoties ne uz ko, pārvarot ikdienas grūtības. Vēlos izdzīvot savu aicinājumu savā ģimenē, manā draudzē un sabiedrībā."  
Savā dzīvē viņa iedvesmojas no svētā Jāņa Pāvila II, kurš teica: "Izveidojiet no savas dzīves meistardarbu." Šo frāzi viņa papildina ar personīgo moto: "Sašūpojos, taču nepadodos!" 

Ņemot vērā, ka māsa Kristīne šajā tā dēvētajā "nāves kultūrā" ir kā gaisma, viņa nesen saņēma Romas Pontifikālās Apustuļu Karalienes Universitātes Bioētikas fakultātes prēmiju "Dzīve par dzīvību ".

Roberta Šamplikoti

Avots: Roberta Sciamplicotti, “È consacrata, è stata missionaria in Africa e ha la sindrome di Down”, www.aleteia.org.

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: TV2000