Profesors Angenendts uzsver, ka Viduslaikos bija raksturīgi pārspīlēt ienaidnieka zaudējumus militārajos konfliktos. Var teikt, ka šādi izpaudās „informatīvais karš” ar mērķi uzlabot savu tēlu un parādīt citiem savus panākumus.

Runājot par inkvizīcijas darbību, pētnieks lēš, ka daudzmaz ticami ir dati par 10 000 nāves spriedumu. Pusē gadījumu runa ir par noziegumiem pret tikumību. Jāatzīst, ka šī informācija nebūt nenozīmē, ka visi desmit tūkstoši tika nonāvēti. Daudzos gadījumos tika izmantota „in effigie” spriedumu prakse, kad inkvizīcija nespēja arestēt apsūdzēto, tādēļ paša cilvēka vietā simboliski tika sadedzināta viņa lelle.

Angenendts stāsta, ka vairāk upuru bija raganu medību laikā, jo ir pamats runāt par 50 000 nogalināto. Interesanti, ka puse upuru aizgāja bojā mūsdienu Vācijas teritorijā. „Skaitļi joprojām ir biedējoši,” saka profesors. Vienlaicīgi viņš uzsver, ka lielākoties ar raganu medībām nodarbojās nevis reliģiskās, bet gan laicīgās struktūras. Savukārt Katoļu baznīca jau tolaik nosodīja šādu „tiesu praksi”. Piemēram, Spānijas inkvizīcija aicināja neuzticēties apsūdzībām par burvestību un analizēt tās īpaši rūpīgi, jo pastāvēja liels risks, ka liecības bija nepatiesas. Tomēr laicīgas tiesas neņēma vērā Baznīcas viedokli, aktīvi turpinot nevēlamo personu vajāšanu. Šīs jautājums ir detalizēti aplūkots reliģijas pētnieces Helēnas Roulingas darbā „Spānijas inkvizīcija”.

Savukārt krusta gājienu upuru skaitu precīzi noteikt nemaz nav iespējams, jo līdz mūsdienām nav saglabājušies avoti, kas varētu droši apstiprināt jebkādas versijas. Līdz ar to diskusija par šo jautājumu var notikt vienīgi hipotēžu līmenī.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Inkwizycja, stosy, czarownice. Ile osób naprawdę tak zginęło?, fronda.pl