Kardināls Čārlzs Maungs Bo kādā Mateo Matcuci (Matteo Matzutzzi) blogā publicētā intervijā pavisam skaidri un nepārprotami runā par ko tādu, kas izraisa apmulsumu. Baznīca vairs nevarot savu kalpojumu pozicionēt kā pārliecinošu misiju, jo Baznīcai jāsaprot, ka tā ir tikai vārga minoritāte. Baznīcai jāsamierinās ar domu, ka tā dzīvos, neizejot no katakombām, un nav jāplāno nekas vairāk par to. Baznīcai pašai ir nepieciešama kristība, un tā vairs nevar būt citu kristītāja. Bet vai tādā gadījumā tā vēl joprojām ir Baznīca?

Patiess miers Svētajā zemē iespējams tikai nodrošinot patiesu taisnīgumu, kas pagaidām nenotiek dažādu grupējumu ekonomisko interešu iespaidā. Tomēr pat apdraudētības apstākļos kristieši Tuvajos Austrumos turpina sniegt liecību par savu ticību, stāsta priesteris Mario Kornioli (Mario Cornioli), misionārs, kurš rūpējas par Palestīnas un apkārtējo teritoriju ticīgajiem…

2002. gadā mani konsekrēja par priesteri Fiesole diecēzē (Itālija). Un tā kā manai draudzei bija sadarbības programma ar Betlēmi, sāku apmeklēt Svēto zemi. Atklāju, ka tie nav tikai dievnami vai arheoloģiski izrakumi. Tur ir arī daudz nelielu kristīgu kopienu (mēs tās dēvējam par “dzīvajiem akmeņiem”). Tās cieš, tomēr paliek, lai nosargātu svētvietas ar savu klātbūtni un lūgšanu. Tie ir pirmo kristiešu pēcteči, kuri dzīvojuši blakus Kungam Jēzum un nodevuši ticību no paaudzes uz paaudzi.

Mani dziļi aizkustināja viņu ciešanas, sadzirdēju šo cilvēku kliedzienu, kurus pametuši ne tikai šīs pasaules varenie, bet arī brāļi - kristieši visā pasaulē. Mans bīskaps nosūtīja mani uz Jeruzalemi, lai es sadarbotos ar latīņu patriarhu, sargājot un atbalstot kristietības klātbūtni tās piedzimšanas vietā.