Tev bieži gadās būt konfliktā ar sevi. Ir lietas, ko tu nespēj sev piedot. Vienkārši neproti. Nezini, kā lai sadzīvo ar paša ķermeni vai graujošu vainas sajūtu…

Neapšaubāmi, pats grūtākais uzdevums ir izlīgt ar sevi pašu. Mēs bieži neprotam pieņemt savu dzīvesstāstu. Mēs saceļamies pret to, ka esam saņēmuši noteiktu audzināšanu, piedzimuši konkrētā laikā, mūsu sapņi palikuši nepiepildīti, bērnībā esam cietuši smagus ievainojumus, kas traucēja mūsu izaugsmi. Daži no mums visu mūžu sūdzas par savu likteni. Līdz pat nāvei viņi turpina pārmest vecākiem, ka nav saņēmuši no tiem tādu mīlestību, pēc kuras esot ilgojušies. Viņi pārmet sabiedrībai, kas tā nav devusi viņiem attiecīgās iespējas...

Pie šo cilvēku traģēdijas vienmēr vainīgi citi. Viņi paši visu mūžu jūtas kā upuri. Tas ļauj viņiem attaisnot savas negācijas pret dzīvi. Viņi nevēlas pieņemt likteni un uzņemties par to atbildību. Neuzņemoties atbildību par sevi, viņi nav gatavi arī sociālai atbildībai. Tā viņi aizvien paliek pie savām apsūdzībām. Protestējot un pārmetot, galu galā viņi noraida dzīvi kā tādu.

Pērnā gada martā notika kristīgās filmas “Būda” pirmizrāde. Redzēju reklāmu, bet atmetu domu noskatīties filmu, jo Vīljama P. Janga grāmata “Būda”, ko uzticīgi atspoguļo filma, atstāja uz mani sliktu iespaidu.

Mīļā miera labad. Jo tā nākas. Nervu dēļ. Lai nebūtu vainas sajūtas. Lai saglabātu cienījamu izskatu. Pastāv daudz veidu, kā palūgt cilvēkam piedošanu, bet tomēr neatvainoties.

Piedošanas māksla iekļauj sevī arī piedošanu sev pašam. Šis ceļš sākas ar lēmumu piedot, kam seko emocionālo ievainojumu pārvarēšana.

Iespējams, tu teiksi: „Esmu izgājis cauri visiem pieciem etapiem, taču nejūtu nekādu atvieglojumu.” Reizēm tā mēdz būt piedošanas sākumposmā, kad mūsu sirds vēl piepildīta ar sāpēm un atmiņām par ievainojumu.

Visdrīzāk tev ir gadījies iedomāties: „Cik es esmu stulbs! Kā varēju izdarīt kaut ko tādu?!” vai „Ārprāts, kāpēc es atļāvu ievilt sevi šajā situācijā?” Šādi izteicieni norāda uz vēlmi sodīt sevi pašu. Iespējams, tu tomēr atbrīvo sevi no vainas nastas, domājot: „Tāda ir dzīve, esmu tikai cilvēks. Ceru, ka Dievs man piedos...” Taču sirds dziļumos tu jūties slikti un centies apspiest tieksmi pēc sevis nosodīšanas. Patiesībā tu domā, ka atšķirībā no citiem cilvēkiem, tu neesi piedošanas vērts.