/Mauricio Artieda/

“Es katru dienu iesāku ar to, ka nometos ceļos, salieku rokas un pateicos Dievam.ˮ

“Būt katolim ir manas dzīves būtiskākais aspekts,ˮ intervijā “Apvienotās Karalistes Katoļu Vēstnesimˮ sacīja Marks Vālbergs (Mark Wahlberg). Viņš turpināja: “Kad es pievērsos ticībai, manā dzīvē sāka notikt brīnišķīgas lietas. Es ar to nedomāju profesionālo jomu, runa nav par to. Lai gan baznīcā esmu piedzīvojis arī to, ka cilvēki nāk pie manis un saka: “Vai Tev nav nekas pretī, ja es apsēdīšos tev blakus un lūgšos kopā ar tevi?ˮ Viņi lūdzas, bet izrādās, ka viņi lūdzas, lai viņu jaunā filma būtu veiksmīga, vai ko citu tamlīdzīgu, un es jūtos nedaudz apmulsis, jo ne jau šāda iemesla dēļ esmu nācis uz baznīcu. Man tas liekas dīvaini – sēdēt un lūgties par materiālām lietām. Īstenība ir daudz lielāka par to. Es gribu kalpot Dievam, būt labs cilvēks un gandarīt par kļūdām, ko esmu izdarījis, un sāpēm, kuras citi ir cietuši manis dēļ. Es lūdzos par to, un to es iesaku darīt ikvienam.ˮ

“Lūgsimies, lai sinodes tēvi ieklausās Dievmātes vārdos, ko viņa teica Kānas kāzās: Dariet to, ko Viņš jums teiks”. Ar šādiem vārdiem 8. oktobrī bīskaps Marks Aje (Mark Aillet) noslēdza savu homīliju svētās Terēzes no Bērna Jēzus dzimtajās mājās Alansonā, kur devās svētceļojumā. Kamēr Vatikānā turpinās bīskapu sinode, nākamsvētdien Baznīca altāra godā tiks iecelts viens laulāto pāris. Šis svētuma oreols ir kopīgs abiem svētās Terēzes vecākiem: laulātajiem Luī un Zēlijai Martēniem. Tā ir pretstraumes realitāte pasaulē, kur visa uzmanība arvien vairāk tiek pievērsta indivīdam, un mīlestības jēdziens ir izplūdis.

/Dželsomino Delgverčo/

“Kādā kompānijā es gribētu ēst savu pēdējo maltīti? Gardu spageti šķīvi es gribētu apēst kopā ar Jēzu”, saka 86 gadus vecs itāliešu aktieris Bads Spensers (Bud Spencer), īstajā vārdā Karlo Pedersoli (Carlo Pedersoli). Pirms aktiera karjeras viņš nopietni nodarbojās ar sportu, 20. gs. 50. gados septiņas reizes kļuva par Itālijas čempionu brīvajā stilā un divas reizes piedalījās Olimpiskajās spēlēs – Helsinkos 1952. gadā un Melburnā 1956. gadā, kur izcīnīja attiecīgi 5. un 11. vietu.

Viņš lietoja visu – heroīnu, kokaīnu, opiju, marihuānu, alkoholu – ļoti lielā daudzumā, nemaz nerunājot par halucinogēnām vielām, tādām kā psilocibīna sēnes un LSD. Bez tam viņš to visu lietoja, vēl nesasniedzis 18 gadu vecumu, un daudz ko no tā – pat līdz 14 gadiem. Ar katru gadu atkarības kļuva arvien stiprākas, tāpat kā pieauga eksistenciālais tukšums. Tas izklausās pēc Hantera S. Tomsona romānai ievada. Taču tā ir daļa no katoļu priestera, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas mariāņu tēva Donalda Kaloveja (Donald Calloway) autobiogrāfijas. Savu dramatisko un sirdi plosošo dzīvesstāstu viņš apraksta grāmatā “Atpakaļceļa nav: Žēlastības liecinieksˮ. Cik graujoša bija viņa bērnība, tikpat lielā mērā pieaudzis Kalovejs padevās gan lieliem, gan maziem miesas kārdinājumiem un dzīvoja, nepārtraukti mainot seksuālās partneres, izdarot noziegumus, pārkāpjot likumus, veicot grandiozas zādzības. Viņš zaga preces tūkstošiem dolāru vērtībā un to svinēja kopā ar draugiem nakts ballītēs, lietoja visa veida narkotikas un apreibinošās vielas un klausījās smagā metāla mūziku.