Pēc mazā Valtera piedzimšanas vecāki izveidoja bilžu galeriju un liecību par mazā Valtera gaidīšanu, dzimšanu, tikšanos ar māsām, kā arī savu dzīvi pēc tam, un ievietoja to blogā. Tajā Leksija raksta, ka ar ievietotajām fotogrāfijām un liecību nevēlas gūt slavu, bet to mērķis ir atklāt citiem, cik perfekti izveidots jau 19. grūtniecības nedēļā bija viņu dēls. Un tas ir laiks, kad vēl legāli ir iespējams veikt abortu. “Es nevarēju nemaz iedomāties, ka šis stāsts izplatīsies arī citās valstīs. Nekad!” raksta Leksija.

Savā liecībā viņa stāsta, ka abiem ar vīru pirms Valtera piedzimšanas jau bija divas meitas, un ģimene ar nepacietību gaidīja trešā bērniņa piedzimšanu. 2013. gada 14. jūnijs bija piektdiena. Tā kā Leksija ir fotogrāfe, viņa gatavojās kārtējai kāzu fotografēšanai. Jau dažas dienas pirms tam Leksijai ik pa brīdim bija viegla asiņošana, kas viņai bija bijusi arī iepriekšējo grūtniecību laikā, taču šajā dienā viņa manīja, ka asiņošana kļuvusi spēcīgāka. Atgriežoties mājās, sava miera labad, zinot, ka nākamā būs gara darba diena, Leksija piezvanīja savai ginekoloģei, kas Leksijai ieteica griezties ātrās palīdzības nodaļā un veikt pārbaudi, lai nomierinātos.

Ierodoties ātrās palīdzības nodaļā, Leksijai nācās gaidīt, jo slimnīcas kārtība paredzēja, ka līdz 20. grūtniecības nedēļai grūtniecēm jāvēršas ātrās palīdzības nodaļā, nevis tieši dzemdību un ginekoloģijas nodaļā, kur var uzreiz saņemt speciālista konsultāciju. Pēc aptuveni stundas tika pārbaudīti bērniņa sirdspuksti, un viss bija kārtībā, kas Leksijai lika nomierināties. Atlika vien gaidīt ārstu, lai rezultātus parādītu viņam un veiktu ultrasonogrāfiju. “Abi ar vīru jutāmies nedaudz saviļņoti, jo cerējām, ka ultrasonogrāfijas laikā uzzināsim bērniņa dzimumu,” raksta Leksija.

Gaidot ārstu un pārbaudi, Leksija sāka just sāpes. Viņa apzinājās, ka tās ir dzemdību sāpes, kurām šai brīdī nebija gatava, apzinoties, ka mazulis vēl ir pārāk mazs. Diemžēl pēc ilgās gaidīšanas vairs nekas cits nebija iespējams, un Leksijai piedzima dēls, kuru varēja noturēt gandrīz vienā plaukstā: “Ieraugot viņu, es ļoti raudāju, bet viņš bija tik brīnišķīgs! Viņš bija pilnībā izveidojies, viņam bija visi locekļi, un es pat varēju redzēt, kā viņa mazajā ķermenī pukst sirds. Mēs abi ar Džošua viņu turējām rokās, skatījāmies uz savu brīnišķīgo mazo dēlu un raudājām.”

Nākamajā dienā uz slimnīcu atbrauca abas vecākās meitas, jo vecāki vēlējās, lai arī viņām ir iespēja redzēt mazo brālīti, kuru abas tik ļoti gaidīja. Jaunākā meita visu laiku jautāja, vai ar brālīti viss kārtībā. Viņām bija grūti pieņemt, ka brālītis ir miris.

Pēc tam Leksijas vīrs devās uz mašīnu un paņēma fotokameru, lai iemūžinātu jaundzimušo, nu jau mirušo bērnu un ģimeni. “Kad Džošua paņēma fotokameru, sākumā es nevēlējos, lai viņš fotografē,” atminas Leksija un turpina: “Taču tagad es apzinos, ka tās ir vienīgās atmiņas, kas palikušas. Un es vēl joprojām esmu pārsteigta, cik ļoti daudzi šīs fotogrāfijas ir apskatījuši. Šī dažas minūtes ilgā dzīvība ir spējusi aizkustināt tik daudzus cilvēkus, kas man pat prātā nebija ienācis. Esmu saņēmusi vēstules no cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši bērna zaudējumu vai kurus vienkārši šis stāsts ir aizkustinājis. Man pat rakstīja cilvēki, kas izmantoja šīs fotogrāfijas, lai pieskartos to sieviešu sirdīm, kuras plānoja abortu.”

Protams, ka vecākiem bija grūti pieņemt dēla zaudējumu, un vēl joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti “kāpēc”. Tomēr ģimene dzīvo ar cerību, un viņu ģimenē ir ienākusi trešā meita. “Ja viņš būtu piedzimis tikai pāris nedēļas vēlāk, mums būtu iespēja cīnīties par viņa dzīvību. Es nesaprotu, kāpēc Kungs viņu paņēma uz savām mājām, bet man jānotic viņa plānam. Es nekad nezināšu, kāpēc, bet ir tik labi apzināties, kur viņš ir un ka mēs viņu atkal satiksim. Tagad viņš ir ar savu debesu Tēvu, kurš viņu mīl bezgalīgi vairāk, nekā to spētu viņa māte virs zemes.”

Kā jau rakstīts, pēc Valtera fotogrāfiju publikācijas Leksijas blogā, kurā ir informācija arī par viņas sniegtajiem foto pakalpojumiem, viņa saņēma daudzas pateicības vēstules no citām sievietēm. Turpinājumā daži izvilkumi no vēstulēm:
“Es tikko atradu Valtera fotogrāfijas... Gaidu bērnu, bet šonedēļ jūtos ļoti slikti. Esmu veikusi pirmo ultrasonogrāfiju. Arī man būs dēls, bet šonedēļ sāku lūgties par spontāno abortu vai iespēju izbeigt grūtniecību, jo bērna tēvs atsakās no jebkādas atbildības. Šodien lūdzu Dievam, lai Viņš dod kādu zīmi, ka viss būs labi, vai arī es jau rīt došos pieteikties uz abortu. Pēc pāris stundām atradu šo linku Feisbukā. Es raudāju, bet galvenais – tas lika man saprast, ka neko tādu nevaru izdarīt savam bērnam.”

“Esmu grūtniecības 8. nedēļā, un pēdējās trīs biju izmisumā, nezinot, vai bērnu paturēt, vai arī doties izdarīt abortu (jo pašlaik man nav tāda situācija, kas būtu labvēlīga bērna dzimšanai). Taču Leksija man lika pārdomāt savu dzīvi. Es spēju mīlēt šo bērnu un ar to man šobrīd pietiek. Es paturēšu bērnu, ko nesu savās miesās un vienmēr par viņu rūpēšos.”

Avots: Il bambino che sta cambiando il dibattito sull'aborto, www.aleteia.org; Walter Joshua Fretz – The story of our son who is impacting so many even though he was on this earth for only a few minutes, f2photographybylexi.wordpress.com

Foto: f2photographybylexi.wordpress.com