Par spīti visādiem maldīgiem priekšstatiem, Dievs mums ir dāvana. Dievs vēlas, lai cilvēks Viņu pieņem kā dāvanu. Tas ir neparasts „Dieva žēlastības Evaņģēlijs” (sal. Apd 20,24), ko nav viegli akceptēt. Kāpēc tā?
Dāvana pēc savas būtības ir kaut kas tāds, kas nav atalgojums vai pienākums. Skaidrs, ka cilvēku vidū tas mēdz būt dažādi. Piemēram, kāds var pasniegt dāvanu dzimšanas dienā, taču patiesībā to praktiski neizlaiž no rokām. Dažreiz mēs dodam tikai ārējā nozīmē, sagaidot, ka mūsu dzimšanas dienā arī mēs dabūsim kaut ko tikpat vērtīgu. Varbūt pat ar „pievienoto vērtību”? Šādas rīcības pamatā ir nevis mīlestība, bet egoistisks aprēķins.
Līdzīgi var uztvert arī Dievu. Visaugstākais Likumdevējs tik tiešām mums pasniedz dāvanu, taču pastāvīgi kaut ko sagaida un neliek mūs mierā, padarot dzīvi nepatīkamu. Tādēļ labāk nepieņemt no Viņa pārāk daudz, jo tas viss kaut kad būs jāatdod atpakaļ. Ja to neizdarīsim, Dievs atgādinās par „parādu”, piemēram, uzsūtot mums ciešanas. Sekojot šādai loģikai, Dievam esam nepieciešami mēs, nevis Dievs ir nepieciešams mums.
Šis pagāniskais izkropļojums slēpjas cilvēka sirds tumsībā, izraisot bailes. Tas rada distanci. Ievērosim, ka Svētais Gars atklājas un sniedz mums Pats Sevi, nevis tikai harismas vai žēlastības. Svētais Gars iemājo dvēselē, mūsos, novēršot jebkādu distanci. Abpusējas mīlestības attiecībās nespējam atgriezt Dievam Viņu Pašu, jo kurš gan spēj iedot tikpat daudz kā Dievs? Jāpiebilst, ka Svētais Gars dāvā Sevi bez jebkādiem nosacījumiem. Viņš neplāno pēc laika atkāpties no cilvēka sirds, nesaskatot tajā paredzētos augļus un labumus. Šo dāvanas neatgriezeniskumu izsaka svaidīšana ar eļļām kristības un iestiprināšanas brīdī.
Tādēļ sv.Pēteris Vasarsvētku dienā pasludina, ka Svētā Gara pieņemšana ir atgriešanās auglis. Ar to tiek domāta, pirmām kārtām, nevis uzvedības, bet gan domāšanas maiņa. Uzvedība mainās jau pēc Svētā Gara pieņemšanas. Viens no ierastiem katehēzes un sprediķošanas „grēkiem” ir bēdīgi slavenā šīs secības izjaukšana.
Saskaņā ar sv.Jāņa rakstīto, Gars ir pirmā Augšāmcelšanas dāvana. Tieši pirmajā nedēļas dienā Jēzus dvesa uz apustuļiem Svēto Garu. Tā ir alūzija par vēju, Svētā Gara simbolu Vecajā derībā. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, Svētais Gars darbojas maigi. Viņš ir tuvu. Viņš jāpieņem kā elpa: viegli, mierīgi, bez bailēm. Ieelpa neprasa piepūli. Otrkārt, Svētais Gars ir kā gaiss, kas aptver visu. Te arī rodas grūtības, jo mēs neuztveram Svēto Garu kā To, Kurā „dzīvojam un kustamies, un esam.” (sal.Apd 17,28) Mēs taču neredzam gaisu, kas tomēr atrodas visur. Gaiss mums ir dabīgā vide. Tikai mierīga koncentrēšanās uz elpošanu ļauj apzināties šo dzīvības brīnumu, kas uztur mūsu eksistenci. Pieņemot Garu, atveramies pasaulei, kas ir neiedomājami lielāka par mūsu mazo pasaulīti, mūsu „es”, kas bieži pārņemts ar bailēm un cīņu par izdzīvošanu.
Vasarsvētku dienā Svētais Gars nolaižas pār kopienu, lai cilvēki varētu saprast viens otru. Vienlaicīgi uguns mēles nolaidās "uz ikviena no viņiem”. (Apd 2,3) Tātad, Gars aptver cilvēka brīvību, saskatot katru no mums atsevišķi. Svētais Augustīns uzskata, ka cilvēki ir "nevienlīdzīgi”. Viens spēj pieņemt mazāk, cits vairāk. Tas izriet nevis no ļaunas gribas, bet no dabiskās kārtības. Katrs saņem Svēto Garu tik daudz, cik spēj nodot citiem. Baznīcas kopiena nav pelēka masa, kur katrai atsevišķai personai nav nozīmes (kaut gan kārdinājums tā uzskatīt Baznīcai nav svešs, īpaši aplūkojot ticīgos caur statistikas prizmu. Tad gan var saskatīt tikai anonīmus kristiešus.)
Svētais Gars nonāk pār mums ne tikai mūsu pašu dēļ. Viņš vēlas tikt nodots tālāk. Uz to norāda sv.Jānis, ieliekot Jēzus mutē grieķu vārdu „lambano” – „paņemt”. Tā nav tikai pasīva pieņemšana, bet gan paņemšana uz saviem pleciem un dāvanas pasniegšana citiem. Konkrēti Jēzus runā par grēku piedošanu. Pieņemam piedošanu, lai vēlāk piedotu citiem. Patiesa piedošana nav iespējama bez Gara palīdzības. Un nekas cits tik ļoti mūs nenocietina un nepadara aklus kā šķelšanās un aizvainojumi. Tad cilvēks ilgojas vienīgi pēc taisnīguma, atlīdzināšanas, rēķinu nokārtošanas. Pieņemot piedošanu, mūri sabrūk. Tas ļauj mums „paplašināt” savu skatienu. Pamanīt, ka viss ir dāvana. Gluži kā gaiss.
Avots: priesteris Dariušs Piorkovskis SJ (Dariusz Piórkowski) Bóg idzie w poprzek, deon.pl
Foto: zrodlo.krakow.pl
Tulkoja Marks Jermaks
