Šis attapīgais komerciālais stāsts liek man domāt par Fatimu, kur 13. maijā pāvests Francisks pasludināja par svētajiem 10 un 11 gadus vecus bērnus – Žasintu Marto (11.03.1910.–20.02.1920.) un Francisko Marto (11.06.1908–04.04.1919.). Kopā ar māsīcu Lūsiju 1917. gadā viņi bija Dievmātes parādīšanas liecinieki. Taču bērni kļuva par svētiem nevis tādēļ, ka redzēja Dievmāti, bet gan tādēļ, ka no sirds atbildēja Kunga aicinājumam un strauji pieauga Dieva dzīvē, pusotra gada laikā no kaprīziem bērniem, kāda, piemēram, bija Žasinta, izaugot līdz nobriedušiem kristiešiem, kas praktizē tikumus varonīgā pakāpē.
No apkārtējā konformisma gaisotnes viņus izrāva eņģeļa parādīšanās, kas gadu pirms tikšanās ar Dievmāti viņus sagatavoja šim notikumam. Šī sagatavošanās nebija informācija par to, kas viņus gaida, bet gan ievadīšana Dieva dzīvē. Bērni pieredz Dieva pieskārienu, viņi ir burtiski iegremdēti Dievā. Miera eņģelis viņus ievada lūgšanas dzīvē. Viņš bērniem iemāca vienkāršu lūgšanu: “Mans Dievs, es ticu, es pielūdzu, es ceru un es mīlu Tevi. Es lūdzu piedošanu par tiem, kas netic, kas nepielūdz, kas necer un kas nemīl Tevi”.
Debesu vēstnesis iedrošina viņus lūgties un gaidīt, jo “Jēzus un Marijas Sirdīm ir žēlsirdīgi nodomi attiecībā uz jums”. Eņģelis paceļ viņu domas pāri pār parastām bērna interesēm spēlēties un labi pavadīt laiku. Viņš mudina bērnus darboties Dieva nodomos: ziedot lūgšanas un upurus par mieru pasaulē un par grēcinieku atgriešanos: “Ziedojiet Dievam kā upuri visu, ko jūs varat, atlīdzinot par grēkiem, kas apvaino Viņu, un lūdzieties par grēcinieku atgriešanos. Tā jūs nodrošināsiet savai dzimtenei mieru. Es esmu tās sargeņģelis, Portugāles eņģelis. Bet īpaši svarīgi ir tas, lai jūs pieņemtu un pacietīgi panestu ciešanas, kuras Dievs jums sūtīs”. Tā kļūst par bērnu ikdienas barību. Tas paceļ viņu sirdis un dot viņiem spārnus.
Fatimas bērnu stāsts mudina atmest mūsdienu popkultūras konformismu, kas, runājot Eatkarus video tēliem, pieaudzē svaru, bet atstāj tukšu sirdi un nolaupa prieku. Tas aicina meklēt Svētā Gara spārnus un nopietnu barību mūsu dvēselei.
Aleksandrs Stepanovs
