Varam būt droši, ka Jaunās Derības teksti precīzi atspoguļo Jēzus mācību, Viņa ciešanu un nāves dramatiskos notikumus, kā arī priecīgo vēsti par Viņa augšāmcelšanos. Šo tekstu autori ir cilvēki, kuri bija Kristus darbības liecinieki vai arī tie, kuriem šīs liecības vēlāk tika nodotas. Svētie Raksti ir drošs informācijas avots par Kunga dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos. 

Profesors Klarks Pinoks (Clark H.Pinnock) par Bībeles ticamību saka tā: „Nepastāv neviens cits antīko laiku dokuments, kura ticamība tiktu apstiprināta ar tik lielisku tekstu un vēsturisku datu kopumu. Godīgs cilvēks šādu dārgumu nevar atmest. Skepticisms attiecībā uz vēsturiskiem tekstiem, kas pamato kristietību, saistīts ar iracionāliem aizspriedumiem pret to, kas pārdabisks.” 

Objektīvi vēsturiski pētījumi apstiprina Kristus augšāmcelšanās faktu. Savukārt tie, kuri to neatzīst, savu nostāju pamato ar stereotipiem, nevis racionāliem argumentiem. „Pirmās kristiešu kopienas ticība balstās uz konkrētu cilvēku, kurus kristieši pazina un no kuriem daudzi vēl dzīvoja viņu vidū, liecību. Šie "Kristus augšāmcelšanās liecinieki" vispirms ir Pēteris un divpadsmit apustuļi, bet ne tikai viņi: Pāvils skaidri runā par vairāk nekā pieciem simtiem cilvēku, kuriem Jēzus vienlaicīgi parādījās, neskaitot Jēkabu un visus apustuļus. Saskaņā ar šīm liecībām nav iespējams Kristus augšāmcelšanos skaidrot ārpus lietu fiziskās kārtības un neatzīt to kā vēsturisku faktu.” (KBK 642-643)

„Ticu tikai tiem lieciniekiem, kuri ļāvuši sevi nogalināt,” rakstījis Blēzs Paskāls, atsaucoties uz to faktu, ka praktiski visi apustuļi par Kristus augšāmcelšanas sludināšanu pieņēma mocekļa nāvi.

Ticības tumsa kā brīvības nosacījums 

Priecīgā vēsts par Kristus augšāmcelšanos ir izaicinājums mūsu brīvībai. Dievs dod mums pietiekoši daudz pārliecinošu zīmju un gaismas, lai mēs ieticētu. Vienlaicīgi Viņš paliek „apslēptais Dievu”, Kurš sevi atklāj „ticības tumsā”. Ticība nodrošina mūsu brīvību un spēju mīlēt. Tādēļ Dievs, pat atklājoties cilvēkam, tomēr paliek apslēpts. Ja Viņš būtu parādījies visā savā majestātē, visvarenībā un skaistumā, tas mūs visus padarītu nebrīvus. Tomēr Dievs ilgojas nevis pēc vergiem, bet pēc brīviem cilvēkiem, kuri veido ar Viņu mīlestības saiti caur ticības darbu. „Es slēpjos, lai nepaverdzinātu cilvēkus ar Manas dāvanas skaistumu,” Jēzus sacījis mūsdienu mistiķei Alīcijai Lenčevskai. 

Jēzus dod mums zīmes, kas liecina par Viņa augšāmcelšanos, taču nevienu nepiespiež šim notikumam ticēt. Līdz ar to vienmēr pastāv iespēja pamatot savu neticību. Tomēr atcerēsimies, ka daudzos gadījumos šī neticība saistīta ar nevēlēšanos radikāli atteikties no grēka un turpmāk dzīvot saskaņā ar dekalogu un Evaņģēliju.

Augšāmcelšanās liecinieki

Augšāmcelšanās brīdī Jēzus mums atstājis brīnumainu attēlu, kas pazīstams kā Turīnas līķauts. Tāpat Kunga vaigs pārdabiskā veidā parādījies uz sviedrauta, kas saskaņā ar ebreju apbedīšanas rituāliem, ticis nolikts uz mirušā Jēzus sejas (Manopello sviedrauts). Slavenais Bībeles speciālists Klauss Bergers raksta: „Saskaņā ar jūdu tradīciju, liecības sniegšanai tiesā nepieciešami divi liecinieki. Un te mums ir divi liecinieki – Pēteris un Jānis, kā arī divi pierādījumi, divi auduma gabali – Turīnas līķauts un Manopello vaigs. Līdz ar to var runāt par diviem lietišķiem pierādījumiem, kas apstiprina augšāmcelšanos. Augšāmcelšanās ir fakts, nevis teoloģiska metafora. Augšāmcelšanās ir realitāte.” 

Mirušā Jēzus miesas attēls uz Turīnas līķauta, kā arī Viņa vaiga attēls augšāmcelšanās brīdī uz Manopello sviedrauta mums ir kā Jonas zīme (sal.Mt 12, 39-42), aicinājums uz atgriešanos, kas vērsts uz katru cilvēku. 

Augšāmcelšanās notikums apstiprinājis to, ka Jēzus tiešām ir Dievs, un ka Viņš pamatoti teicis: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, Es esmu." (Jn 8,58)

Kristus augšāmcelšanās  maina vēsturi. Augšāmcēlies Jēzus ir kopā ar mums Katoļu Baznīcas kopienā. Viņš piedod visus grēkus, atbrīvo no jebkādām važām un atkarībām, dāvā mums savu dzīvi un mīlestību izlīgšanas un Euharistijas sakramentā. No sirds izsūdzot grēkus un pieņemot Jēzu sv.Komūnijā, iegūstam „zāles pret nāvi”, kas garantē mūsu pašu augšāmcelšanos. „Tas, kurš pieņem Kristu Euharistijā, (…) bauda mūžīgo dzīvi jau virs zemes kā turpmākās pilnības priekšgaršu, kas pārņems cilvēku līdz galam.” (sv.Jānis Pāvils II „Ecclesia de Eucharistia, 18)

Avots: „Kto uwierzy, będzie zbawiony”, milujciesie.org.pl

Publicitātes foto