Kopš bērnības atceros šo biezo grāmatu. Aizbraucot uz Ungāriju jau kā pieaudzis cilvēks konstatēju, ka tā nemaz nav tik bieza. Tās centrālā vieta mājās nebija mainījusies. Svētie Raksti vienmēr bijuši izstieptas rokas attālumā. Vectēvs regulāri lasīja Bībeli. Kad stipru nokrišņu dēļ cieta ģimenes dārzs, viņš citēja vecaimātei pravieti Isaju, lai viņa neiekristu izmisumā. Kad pēc kara atnāca komunisti, lai konfiscētu viņu īpašumus, vectēvs atcerējās 79. psalma vārdus: "Pagāni ielauzušies Tavā mantojumā, likuši negodā Tavu svētnīcu."

Esmu izaudzis šādā attieksmē pret Bībeli, un tā man ir ļoti tuva. Pirms nāves virsnieks fon Moltke, viens no atentāta pret Hitleru dalībniekiem, rakstīja sievai, piesaucot Mīlestības himnu no 1.vēstules korintiešiem. Skaists piemērs tam, kā Dieva Vārds caurstrāvo mūsu dzīvi. Fon Moltke bija Evaņģēliskās baznīcas loceklis. 

Ar to es vēlos teikt, ka draugi „herētiķi” labāk zina Bībeli. Pieķeroties dažāda veida brīnumiem un dievkalpojumiem (kas tomēr ir otršķirīga lieta), esam pazaudējuši Svētos Rakstus. Pat rožukroni, kas ir bibliska lūgšana, spējam skaitīt pilnīgi automātiski. Kas mums traucē noskaitīt mazāk daļu, taču izdarīt to pienācīgā veidā, izlasīt attiecīgu Bībeles fragmentu vai kādu kvalitatīvu komentāru? 

Vai katoļiem jālasa Bībele? 

Manuprāt, mums, garīdzniekiem, būtu jāaicina ticīgie iedziļināties Rakstos. Protams, nepietiek vienkārši teikt: „izlasi!”, jo nesagatavotai personai Bībeles teksts var likties sarežģīts un tā rezultātā arī garlaicīgs. Būtu jānorāda uz konkrētiem fragmentiem, iespējams, sākotnēji pat jālasa kopā, jāpalīdz teksta interpretācijā, jāpiedāvā atbilstoša literatūra. 

Grēksūdzes laikā kā gandarīšanu es vienmēr lieku izlasīt kādu Bībeles fragmentu. Reiz kāda veca kundze uz manu jautājumu, vai viņa pārzina Dieva Vārdu, atbildēja, ka viņa taču nav Jehovas lieciniece. Vai tad katoļiem nav jāzina Svētie Raksti? Kas par muļķībām! 

Atceros kādu inteliģentu, simpātisku un ļoti atvērtu sievieti, kura dzīvē nekad nebija turējusi rokās Bībeli. Aizgāju uz liturģisko priekšmetu veikaliņu un par savu klostera "kabatas naudu" nopirku viņai Bībeli. Likās, bija vērts viņā ieguldīt. Kundze paņēma Bībeli it kā tas būtu Vissvētākais Sakraments. Palūdzu viņai to lasīt un lietot. Dažreiz cilvēki tur Bībeli uz plaukta un paņem rokās tikai tad, ja pie viņiem ierodas priesteris. 

Jāatzīst, ka mūsdienu jaunatne ir daudz foršāka nekā manos laikos. Ap 90% jauniešu, kuri nāk pie manis uz grēksūdzi, lasa Bībeli. Šī apziņa biktstēvam ir kā balzāms dvēselei! Atceros kādu cilvēku, kurš no galvas nocitēja plašu Mīlestības himnas fragmentu. Tajā brīdī man radās stipra vēlmē piecelties no biktskrēsla un viņu samīļot. 

Skatoties uz mūsdienu Baznīcu, esmu optimists. Iespējams, skaitliski tā samazinās, tomēr kvalitātes ziņā noteikti pieaug. Kādreiz tā bija garīgās kārtas Baznīca. Bija laiki, kad pat garīdzniekiem bija jāsaņem īpaša atļauja, lai lasītu Dieva Vārdu. Attiecīgi lajiem nebija nekādu izredžu. Koncils to mainīja. Arī pāvests Francisks norāda mums biblisku virzienu, pirms tradicionālās „Kunga eņģeļa” lūgšanas vienmēr komentējot Svētos Rakstus.

Grāmata, kas iedvesmo 

Ja kāds apgalvo, ka nespēj, neprot lasīt Bībeli, vai arī viņam to nevajag, tad patiesa parasti mēdz būt trešā atbilde. Ņemsim jaunatni sev par piemēru un pētīsim Rakstus! 

Kāpēc? Jo šī grāmata iedvesmo. To nav iespējams izlasīt un saprast vienā reizē. Tajā vienmēr var atrast ko jaunu. Tas ir dzīvais Dieva Vārds, kas sniedz atbildes, vada, rada pilnīgi jaunu gaismu daudzām lietām. 

Lasot Bībeli, svarīgi palikt atvērtam. Savādāk mēs tiešām kļūtu līdzīgi Jehovas lieciniekiem. Tomēr nepriecāsimies, ka esam labāki. Arī es savulaik studēju tādu katehisma versiju, kur bija gatavas atbildes – „pseidofilozofija” un „morālās pseidozinātnes”. Tāpat var izturēties arī pret Bībeli. Cilvēks var izraut citātus no konteksta, iemācīties tos no galvas un lietot kā gatavas formulas. Tomēr viņš līdz ar to zaudē autentiskumu. 

Kungs Jēzus noraidīja šādu attieksmi pret Rakstiem, ļaujot mācekļiem plūkt un ēst vārpas, ar ko pamatīgi sarūgtināja farizejus. Spriedze starp gatavu formulu piekritējiem un cilvēkiem, kuri bauda Svēto Rakstu sniegto brīvību, joprojām paliek aktuāla. Mūsu vidū var sastapt daudzus, kuri kritizē citus kā „farizejus”, atsaucoties uz Bībeli un uzskatot, ka viņi paši gan visu zina labāk par Dievu. 

Atvērtība Bībeles tekstam nenozīmē pilnīgu brīvību tās interpretācijā. Tāpat Tev nav jāaprobežojas ar vienu Bībeles izdevumu. Var lietot dažādas versijas, salīdzināt dažādus tulkojumus, ja proti svešvalodas. Piemēram, es labprāt lietoju Bībeli vāciešu un ungāru valodā, kā arī poļu ekumenisko izdevumu, ko iztulkojuši dažādu denomināciju bībelisti, t.sk. katoļi. Šī salīdzināšana palīdz atklāt attiecīgo frāžu nozīmi, palīdz apzināties dažādas pieskaņas. Jāpiebilst, ka noderīgāki ir modernie tulkojumi, jo ne jau katrs lasītājs spēs saprast 19. gadsimta tulkojumu. 

Bībeles fragmenti jālasa kā vienota kopuma elementi. Dažreiz var sastapties ar Bībeles tēliem, kas izrauti no kontekstā un līdz ar to vairāk atgādina kādu komiksu. Bībele ir pārāk nopietna grāmata, lai izturētos pret to pavirši. Tā pieprasa cieņu. 

Šī grāmata ir jālieto. Aicinu Tevi paņemt Bībeli no plaukta un noslaucīt no vāka putekļus. Laiks izmantot bagātību, kas pieejama izstieptas rokas attālumā. 

Avots: pr.Juzefs Pucilovskis OP (Józef Puciłowski) „Dlaczego protestanci znają Biblię lepiej?”, deon.pl

Foto: wikimedia.org