Ārsts Rado Ignatovičs sarunā ar kolēģiem pieminēja kādu grūtnieci, kura bija pieteikusies uz abortu. Aborts neizdevās, jo ārsts nespēja atvērt dzemdes kaklu. To dzirdot studentam palika slikti: viņš saprata, ka zobārste no kaimiņu klīnikas, par kuru stāstīja Ignatovičs, ir viņa māte. “Viņa ir mirusi. Interesanti, kas notika ar bērnu, no kura viņa gribējusi tikt vaļā?” iejautājās kāds no ārstiem. Stojans neuzturēja: “Es esmu tas bērns,” viņš iesaucās. Istabā iestājās klusums. Pēc brīža ārsti viens pēc otra aizgāja.
Vēlāk Stojans Adaševičs pats kļuva par izcilu ginekologu. Viņš lieliski apzinājās, ka sava skolotāja Ignatoviča vietā noteikti nebūtu pieļāvis kļūdu. Adaševičs vienmēr tika galā ar katru abortu, kas nodrošināja viņam labākā abortu veicēja slavu Belgradā. Katru dienu Adaševičs veica 20-30 abortus, bet viņa dienas rekords bija 35 pārtrauktas grūtniecības. Ņemot vērā, ka ārsts praktizēja abortus 26 gadus, par viņa upuriem varēja kļūt no 48 000 līdz 62 000 bērnu.
Sākotnēji Adaševičs bija pārliecināts, ka aborts ir ķirurģiska operācija, kas nerada nekādas ētiskas problēmas. Tomēr 1980. gados Dienvidslāvijas slimnīcas tika aprīkotas ar ultrasonogrāfiem, kas ļāva ginekologam pirmo reizi ieraudzīt sievietes dzemdi no iekšpuses, kā arī dzīvu bērnu, kas jau pēc brīža tika sagriezts gabalos. „Skatījos, bet neredzēju. Viss mainījās tad, kad sākās sapņi,” atceras ārsts.
Ārsta sapnis
Tas bija sapnis, kas atkārtojās katru nakti. Ārsts redzēja sevi kādā vasaras pļavā, kur bija silti un patīkami, tomēr viņu nepameta kāda trauksmaina sajūta. Vienā brīdī pļavā ieradās bērni, kuri smējās, skraidīja, spēlēja futbolu. Viņi visi bija ļoti skaisti. Viena zēna un divu meiteņu sejas Adaševičam šķita pazīstamas, taču viņš nespēja atcerēties, kur viņš ir šos bērnus saticis. Mēģinot bērnus uzrunāt, tie lielās bailēs atkāpās. Visu šo ainu novēroja mūkam līdzīgs cilvēks melnā tērpā.
Ginekologs cieta no šiem sapņiem, tomēr viņam nepalīdzēja nedz augu tējas, nedz miega zāles. Reiz sapnī viņam izdevās paņemt vienu no bērniem aiz rokas, tomēr viņš sāka bļaut: „Palīgā! Glābiet mani no slepkavas!” Cilvēks melnajā tērpā atbrīvoja bērnu un pazuda. Nākamreiz Adaševičš mēģināja viņu uzrunāt. „Mans vārds Tev neko neizteiks,” cilvēks atbildēja. Tomēr Adaševišs uzstāja, tāpēc vīrietis atzina, ka viņu sauc par Akvīnas Tomu. „Bet kāpēc Tu nejautā, kas ir šie bērni? Vai Tu viņus neatpazīsti? Viņi gan Tevi pazīst. Tie ir bērni, kurus Tu esi nogalinājis abortos,” sacīja vīrietis. „Bet es taču nekad nenodarīju pāri piedzimušiem bērniem!” Adaševičs iebilda. „Un Tu nezini, ka šeit, eshatonā [pēdējā lietu kārtība, red. piezīme], pretējā pusē, visi bērni aug?” sekoja atbilde.
Šajā sapnī Adaševičs atcerējās, kas ir bērni ar pazīstamajām sejām, jo pirms daudziem gadiem viņš „palīdzēja” ar abortu kādai draugu ģimenei. Pēc pamošanās Adaševičs pieņēma lēmumu vairs nekad neveikt abortus.
Esmu turējis rokā pukstošu sirdi
Slimnīcā ārstu sagaidīja viņa brālēns ar savu draudzeni, kuriem bija sarunāts aborts. Sievietei bija ceturtais grūtniecības mēnesis, un viņa vēlējās „atbrīvoties” no bērna nu jau devīto reizi. Sākumā Adaševičs atteica, tomēr padodoties radinieka lūgumiem, vēlāk piekrita uztaisīt vēl vienu operāciju.
Sagriežot bērnu gabalos, ārsts izņēma ārā viņa rociņu. Nākamajā reizē viņš izvilka no mātes dzemdes nogrieztu kāju. Ārsts un medicīniskais personāls bija šokā, jo notika kaut kas neparasts - nogriezta rokā un kāja uz galda sakustējās. Tad, lai mazinātu radušos spriedzi, Adaševičs nolēma samalt atlikušo ķermeni vienā masā un tad izņemt to ārā. Tomēr pēc brīža ārā parādījās vēl pukstoša mazā cilvēka sirsniņa. Tad ārsta apziņā ielauzās doma: es nupat esmu nogalinājis cilvēku.
Adaševičš uz kādu laiku „atslēdzās”. Atgriežoties pie samaņas viņš saprata, ka pacientei ir stipra asiņošana. Iespējams, pirmo reizi mūžā ārsts sāka dedzīgi lūgt Dievu: „Kungs, lūdzu, izglābi nevis mani, bet šo sievieti!” Beidzot operāciju Adaševičs, skaidri apzinājās, ka vairs nekad neveiks abortus.
Smags lēmums
Ārsta lēmums pārsteidza viņa priekšniecību. Tā bija pirmā reize, kad Belgradas slimnīcā ginekologs atteicās veikt abortus. Adaševičam būtiski samazināja algu, viņa meitu atlaida no darba, bet dēlam neļāva iestāties augstskolā. Ārsts tika pakļauts spiedienam presē un televīzijā. Tika apgalvots, ka sociālistiskā valsts devusi viņam izglītību, lai viņš palīdzētu pacientiem, nevis atteiktos no pienākumiem. Pēc diviem gadiem Adaševičs nonāca uz nervu sabrukuma robežas. Reiz viņš iedomājās, ka nākamajā dienā varētu vērsties pie priekšnieka ar lūgumu atkal ļaut viņam veikt abortus. Tomēr naktī ginekologs sapnī satika Akvīnas Tomu, kurš sacīja: „Tu esi mans labais draugs. Cīnies tālāk!”
Tā vietā lai dotos pie priekšnieka, Stojans Adaševičs iesaistījās nedzimušo bērnu aizstāvības kustībā. Viņš panāca to, ka Dienvidslāvijas televīzija divreiz pārraidīja slavenā ginekologa Bernarda Natansona filmu „Mēmais kliedziens”. Pateicoties Adaševiča aktivitātēm, 1990. gadu sākumā Dienvidslāvijas parlaments pieņēma likumu par nedzimušo dzīvības neaizskaramību, ko gan prezidents Slobodans Miloševičs atteicās parakstīt. Vēlāk Dienvidslāvijā izcēlās karš…
„Kā lai izskaidro notikumus Balkānos, ja ne savādāk kā ar cilvēku atkāpšanos no Dieva un necieņu pret dzīvību? Mūsu likumdošana paredzēja, ka bērna dzīvība tiek aizsargāta sākot ar pirmo elpas vilcienu. Tātad, valstī legāli abortēja bērnus 7., 8. un pat 9. grūtniecības mēnesī. Tas pat īsti nav aborts. Ārsts izraisa pirmstermiņa dzemdības. Blakus ginekoloģiskam krēslam stāv spainis ar ūdeni. Pirms izskan pirmais bērna kliedziens, viņam aizbāž muti un ieliek ūdenī. Oficiāli tas ir aborts, kas norisinās saskaņā ar likumu, jo bērns taču nepaspēja ievilkt gaisu,” stāsta Adaševičs.
Uzstājoties par katra cilvēka dzīvības svētumu un neaizskaramību no ieņemšanas brīža, pareizticībā atgriezies Adaševičs citē svētās Mātes Terēzes no Kalkutas teikto: „Ja māte pat spēj nogalināt savu bērnu, kas gan var Tevi un mani atturēt no tā, lai slepkavotu vienam otru?”
Avots: Szokujące wyznania abortera, milujciesie.org.pl
Foto: 1.bp.blogspot.com
