Divas stundas agrāk 10 000 kilometru attālumā Omahā (Nebraska, ASV) 28 gadus vecais sīriešu jezuīts Tonijs Homsijs (Tony Homsy) bija izstāstījis draugam par sapni, ko bija redzējis iepriekšējā naktī: viņa tēvs Alepo nomira, bet tēvs Franss atnāca, lai palīdzētu ģimenei viņu izvadīt. „Neticu sapņiem, un vienmēr nežēlīgi izsmēju tos, kuri piešķir tiem kādu nozīmi. Tomēr šo sapni nespēju nedz ignorēt, nedz izskaidrot ar vēlmi parūpēties par ģimeni, kas palika Alepo,” atceras Tonijs, kuru priesteris Franss pirms pieciem gadiem bija uzņēmis jezuītu ordenī.

Māsa Brigita Maņurka (Brygida Maniurka), poļu franciskāņu misionāre, pazina tēvu Fransu ilgāk. Viņa bija sadarbojusies ar holandiešu priesteri 20 gadu laikā Sīrijā. Tāpat viņa līdzdarbojusies tēva Fransa rekolekciju „komandā”. „Ļoti labi atceros viņa nāves dienu. Biju Amanā. Narelle, māsa-provinciāle, ienāca manā istabā ar asarām acīs un teica, ka tēvs Franss ir nogalināts,” atceras misionāre.

Tēvs Franss, kurš parasti stādījies priekšā sīriešu stilā – „abuna Franss”, piedzima Hāgā 1938.gadā baņķieru un finansistu ģimenē. Kopš 1966.gadā viņš kā jezuīts kalpoja Sīrijā Bustan al-Diwan klosterī. Pilsoņu kara laikā Sīrijā šo ciematu ieņēma nemiernieki, bet 2012. gadā tas nonāca Asada armijas aplenkumā. Par spīti nāves briesmām pr.Franss nolēma palikt klosterī. „Mums tas nebija pārsteigums. Viņš vienkārši vēlējās būt kā viņa Mācītājs – Jēzus. Un viņš šo dāvanu saņēma,” stāsta Homsijs.

Tolaik Vecpilsēta, kur atradās klosteris, tika apšaudīta no abām pusēm, un daudzi iedzīvotāji bija spiesti atstāt savas mājas. Tomēr pats briesmīgākais ienaidnieks bija bads. Rezultātā ar pr.Fransu palika ap divdesmit ticīgo, kaut gan sākotnēji Vecpilsētas kristiešu kopienu veidoja 50 000 cilvēku. Tomēr abuna sniedza atbalstu ne tikai kristiešiem. Kā stāsta māsa Brigita, viņš nešķiroja kristiešus un musulmaņus, Asada piekritējus un kaujiniekus. Saskaņā priestera Bimal Kerketta liecībām, patvērumu jezuītu klosterī atrada arī musulmaņu garīdznieks ar savu ģimeni.

Bads

Divus mēnešu pirms nāves tēvs Franss vēl pēdējo reizi vērsās ar lūgumu pēc palīdzības: „Mēs, kristieši un musulmaņi, ciešam daudzu iemeslu dēļ. Galvenais ir bads. Nav nekā briesmīgāka, ka redzēt vecākus, kuri uz ielas meklē ēdienu atlikumus saviem bērniem.” Priesteris stāstīja, ka bada dēļ cilvēki sajūk prātā. Dažas dienas pirms nāves viņš sarunājās ar savu ģimeni caur skype. Tuvinieki pievērsa uzmanību tam, ka viņa balss bija kļuvusi ļoti vāja. Tas lika viņiem domāt, ka viņš jau vairākas dienas neko nav ēdis.

„Franss nekad nerunāja par savu pašsajūtu, bet vienmēr interesējās, kā man iet,” atceras pr. Ziad Hilal, kurš dzīvoja „kaimiņos”, Dayr al-Moukhales klosterī. Neskatoties uz to, ka viņu mītnes vietas šķīra frontes līnija, jezuīti uzturēja kontaktus savā starpā, bet priesteris Ziad sniedza palīdzību cilvēkiem aplenkumā. Kā atceras māsa Brigita, tēvs Franss pat kara briesmās zvanīja kādai gleznotājai Damaskā, kura smagi cieta no vēža, lai painteresētos, kā viņai klājas. Pirms tam priesteris bija organizējis viņas mākslas darbu izstādes.

Asada piekritējs?

Šodien nav iespējams uzzināt, kurš nogalināja tēvu Fransu. Viņš vienmēr vēlējies, lai viņu uzskata par sīrieti. Pr.Franss bija psiholoģijas zinātņu doktors, runāja arābu valodā un izcili pārzināja Korānu. Viņš viegli veidoja kontaktus ar cilvēkiem un visur spēja atrast draugus. Kurš gribēja viņa nāvi? Varbūt tas bija kāda psihiski slima cilvēka uzbrukums?  

Priesteris Franss mēdza būt kritisks pret nemierniekiem, uzsverot, ka viņu demonstrācijas nav tik spontānas un miermīlīgas, kā ziņo pasaules plašsaziņas līdzekļi. Tāpat viņš runāja par to, ka opozīcijas aktīvisti ir apbruņoti. Vai viņš bija Asada piekritējs? Drīzāk viņš bija noslēpums. Viņa draugi teiktu, ka pr.Franss ir Jēzus piekritējs, kaut gan uzmetot paviršu skatienu varētu šķist, ka garīdznieks atbalstīja valdošo režīmu. Tomēr tēvs Franss kā Jēzus māceklis nekad nav atbalstījis Asada tirāniju un vienmēr pretojies mēģinājumiem apspiest protestus vardarbīgā veidā.

Tēvs Franss uzskatījis, ka Sīrijā, kas politiskā un reliģiskā ziņā ir ļoti daudzveidīga zeme, vienīgā iespēja harmoniskai dzīvei ir dialogs. Tomēr tā nav bijusi „bezspēcīga neitralitāte”. Priesteris aktīvi cīnījies pret netaisnību vēl pirms kara. „Jo vairāk cilvēku viņu pazina, jo lielāki bija draudi. Viņa personība un dziļš vēstījums kara laikā - pietiek cīnīties, vienīgais risinājums ir miers – visām pusēm deva ieganstu viņu noslepkavot,” saka Homsijs.

Zeme un Ceļojums

Tēvs Franss bija pazīstams visā Sīrijā. Viņam bija draugi vietējo intelektuāļu vidū, viņš uzstājies televīzijā, tomēr tiecās pēc kontaktiem ar vienkāršiem ļaudīm, stāsta māsa Brigita. Tēvs Franss Homsas tuvumā izveidoja „Al-Ard” (arābu – „zeme”), kas vienlaikus bija gan ferma, gan rekolekciju centrs. Fermā plecu pie pleca strādāja jaunieši-invalīdi, abu reliģiju ticīgie. Tāpat rekolekciju centrā nedēļas nogalēs veidojās vide, kur kristieši varēja palikt kopā ar musulmaņiem.

Vēl viena plaši pazīstama iniciatīva bija „Masir” („ceļojums”). Tēvs Franss kopā ar lielām grupām (ap 100 cilvēku) uz vairākām dienām devās uz kalniem vai tuksnesi. Arī tad dalībnieki netika šķiroti pēc reliģiskās piederības. „Reizēm viņš speciāli sajauca ceļu, lai gājiens būtu smagāks. Vadot grupu, viņš izstaroja milzīgu enerģiju. Viņš visu laiku mums atkārtoja: „Ilal amam!” („Uz priekšu!”). Tas bija viņa dzīves moto. Savukārt naktīs notika sarunas, pārdomas, diskusijas,” stāsta māsa Brigita.

„Zeme” un „Ceļojums” bija reāla kristiešu un musulmaņu solidaritātes izpausme ar vēstījumu, kas šodien izklausās visai problemātiski. Kristieši un musulmaņi spēj sadzīvot, bet naidīgums nav risinājums. Šī nav kaut kāda neprātīga ideoloģija, bet gan cilvēka liecība, kurš atdeva dzīvību savas pārliecības dēļ.

Augšāmcelšanās

Tēvs Franss dzīvojis vienkārši. Viņam nebija īpašu prasību attiecībā uz ēdienu. Viņš gulēja uz parasta matrača. „Viņš bija neparasti pieticīgs. Pirmām kārtām viņš gribēja būt labs cilvēks. Pamanot grupā nedrošus cilvēkus, viņš pirmais meklēja kontaktu, uzklausīja un atbalstīja. Cik daudziem viņš atgrieza dzīvesprieku!” atceras māsa Brigita.

„Tik daudz esmu saņēmis no sīriešiem. Šodien viņi ļoti cieš. Vēlos dalīt ar viņiem viņu ciešanas, bailes un nāvi,” teicis tēvs Franss. Priesteris tika apbedīts jezuītu klostera dārzā Homsas Vecpilsētā. Katru dienu kāds noliek pie kapa svaigus ziedus, cilvēki atnāk palūgties, uzskatot viņu par svēto. Tāpat pie kapa noliktas viņa bildītes, bet uz blakus esošās sienas kāds uzzīmējis tēva Fransa portretu grafiti stilā. Priestera istaba palikusi neskarta: divas segas, matracis, grāmatas, modinātājs, vecas kurpes, tualetes papīrs, krēsls.

„Šodien es saprotu sava sapņa nozīmi. Tā ir augšāmcelšanās,” pauž Tonijs Homsijs.

Tādēļ, ja jūs kādreiz satiksiet veco tievo kungu ar brillēm, svītrainā kreklā un gaiši pelēkās biksēs vai ar sarkano cepuri un melnā jakā (pelēko zeķi ar caurumu varat arī nepamanīt), un kurš sauks „Ilal amam!”, varat būt droši. Tas ir tēvs Franss no Homsas dārza. Nebaidieties no viņa, jo viņš visus uzrunā ar vārdu „brālis”.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Zmartwychwstanie ojca Fransa, gosc.pl

Foto: d.ibtimes.co.uk