“Mums ir jāatgriežas pie tās identitātes, kas mūs vieno. Identitāte nozīmē ticību, bet vienlaikus tā nozīmē robežas”. Sarunā ar žurnālistu par Eiropas krīzi Butiljone atsauc atmiņā to, ko viņš nesen bija teicis Itālijas parlamenta aulā. “Es teicu, ka viena liela nācija, kas var lepoties ar bagātu vēsturi, aiziet projām no Eiropas Savienības nevis ekonomisko motīvu vadīta, bet gan tāpēc, ka Eiropa ir atteikusies būt par vienas kultūras vietu. Un šobrīd Eiropa ir sasniegusi tādu savas identitātes virsotni, par kuru var teikt, ka tai nav jēgas”.

Tomēr problēma, šķiet, ir citur: daži jau slēdz derības, kura būs nākamā valsts, kas pametīs Eiropas Savienību, bet daži domā, ka Lielbritānijas lēmums citām valstīm dos priekšrocības, piemēram, Itālijai.

Tie ir apsvērumi, ko es atstāšu tiem, kuriem ir gana laika tos iztirzāt. Es gribētu runāt par būtisko. Eiropas identitāte, ko es iepazinu, bija cerība, kas spēja motivēt tautas, kuras dzīvoja brīvības, patiesības un solidaritātes zemē.

Taču nekas no tā, uz ko tika liktas cerības, nav īstenojies.

Mums ir jāatzīst, ka par spīti daudzām uzvarām mēs esam zaudējuši cīņu. Mēs ciešam sakāvi.

Par kādām cīņām jūs runājat?

2000. gadā mēs zaudējām cīņu par Eiropas kristīgajām saknēm. Tā bija tā sakāve, kuras kontekstā mums ir jālūkojas uz Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības. Lūdzu pievērst uzmanību, ka, runājot par saknēm, līdzās jūdu-kristiešu kultūrai es domāju arī grieķu romiešu kultūras mantojumu. Šīs attiekšanās sekas ir tādas, ka Eiropa pati sevi ir iztukšojusi no kultūras satura. Pietiek uzdot vienu jautājumu: kas mums, eiropiešiem, ir kopīgs? Kas ir palicis tāds, ko mēs visi vienprātīgi atzīstam? Kā mēs varam runāt par solidaritāti un tai pašā laikā nespējam viens uz otru paciest? Kaut kas neiet kopā.

Par kādu solidaritāti jūs runājat?

Par solidaritāti starp valstīm, un man nešķiet, ka šajā Eiropas Savienības pastāvēšanas laikposmā, kad notiek nebeidzamas sociāli ekonomiska rakstura rīvēšanās, ir iespējams runāt par solidaritāti, taču vienlaikus var novērot solidaritātes trūkumu arī vienas valsts robežās.

Vai Lielbritānijā cilvēki izvēlējās būt mazāk solidāri ar citām valstīm?

Lielbritānija līdzīgi visam citām valstīm ir sašķelta divas daļās. Vienā pusē ir tie, kas iegājuši digitālās revolūcijas laikmetā, bet otrā atrodas tādi, kas neprot runāt citas valodas...

Vai šie apsvērumi jums nešķiet mazliet snobiski?

Nē, kāpēc?

Tāpēc ka tāpat interpretē arī kreisie politiķi, pretstatot “vienkāršo tautu”, kas balsoja leave, elitārajai tautas daļai, kas izvēlējās remain.

Nedomāju, jo tie, kas balsoja leave vienkārši vēlējās pateikt: “Mēs vairs nejūtamies šīs kopienas daļa, jo neviens mums nav palīdzējis atrast mūsu vietu šajā globalizācijas pasaulē”. Viņu izvēle ir izmisuma balsojums.

Cita interpretācija skan mazliet snobiski. Komentētāji sacenšas apgalvojumos, ka tauta ir balsojusi slikti un ka tādus politiskus instrumentus kā referendums nedrīkst dod tautas rokās. Un tomēr tie paši komentētāji, kas to raksta, cildina 1946. gada referendumu, kad izvēle bija starp monarhiju un republiku.

Saprotu. Bet es spriežu citādāk. Makjavelli apgalvo, ka tauta vienmēr vēl taisnīgi, ja valdošā šķira izskaidro, kādas ir alternatīvas. Ja tauta izdara sliktu izvēli, tad pie vainas ir nevis tauta, bet gan valdošā šķira, kas slikti izskaidrojusi balsošanas projektu...

…Vai arī valdošā šķira to ir slikti aktualizējusi.

Jā. Lūk, kāpēc problēma ir nevis Lielbritānija, bet gan jauna politiska šķira.

Vai jūs ar to domājat tehnokrātu šķiru?

Redziet, es šajā jautājumā esmu ļoti piesardzīgs, jo tie, kas apsūdz tehnokrātu politiku, gribētu redzēt pie varas nekompetentus cilvēkus.

Līdz ar to jūs sakāt, ka nepastāv tehnokrātiskās elites valdīšana.

Es saku, ka ir izzudušas lielās tautas partijas, kas prata uzrunāt tikpat labi tehnokrātus, kā bārmeņus vai kioska pārdevējus pie savas mājas, un abiem dot vienu skaidru motīvu, lai vienotos par vienu projektu.

Tādā gadījumā raksturojiet, lūdzu, šo jauno politisko šķiru.

Vai nu mēs balstīsimies politikā, kas atzīst kristīgās saknes un līdz ar to arī robežas, vai solidaritāte nekad netiks īstenota.

Robežas izprastas kā atvērtas vai slēgtas?

Vispirms solidaritātei jābūt starp eiropiešiem iepretī citām tautām.

Tie ir nacionālista apsvērumi, ko no jums nebijām gaidījuši…

Precizēšu. Mēs taču esam radinieki, mums ir kopīga vēsture. Tā saucamie tehnokrāti gribētu redzēt Eiropu, kur viens ir līdzīgs otram, bet kultūra atnes arī neizbēgamas atšķirības, kas ir kā iekaltas. Mūsu kopīgā vēsture nozīmē ļoti daudz.

Tātad Eiropa eiropiešiem?

Teiksim, ka eiropiešiem ir tiesības dzīvot Eiropā, un tad var dot patvērumu arī citām tautām, ja tās nonākušas nelaimē, un galvenokārt, ja tas ir izdevīgi abām pusēm. Nepastāv neierobežotas tiesības. Kristīgās saknes nozīmē to, ka pastāv durvis. Angļu tauta vēlējās teikt, ka ir nobijusies, jo viņiem nav atslēgu, ar ko tās durvis atvērt. Bet tas nav tāpēc, ka pietrūka solidaritātes.

Taču jūs atbalstāt valdību, ko pārstāv Renci (Renzi), kas attiecībā uz Eiropu faktiski ieņēma pozīciju, kas ir līdzīga tehnokrātiem, proti, durvis ir atvērtas un katrs ir pats par sevi.

Valdībai es teicu, ka tai ir pienākums stingri izvirzīt kultūras jautājumu. Un tas ir pirms visiem citiem jautājumiem, iespējams.

Un kas tas būtu?

Vidusjūras kopējā Eiropas kopienas jūras krastu patruļa ir svarīga tēma, pie kuras strādāt, tāpat kā kopīgas imigrantu uzņemšanas infrastruktūras veidošana, bet tās ir tēmas, ko es labprāt atstāju tehnokrātiem, kuri noteikti nezinās par vienu lietu.

Par kādu?

Ka mums ir nepieciešama kultūras platforma, kas veido kopīgu identitāti. Un identitāte dzimst no savas ticības. Eiropa bez ticības nekur tālu nevarēs aiziet.

Šodienas Eiropa mums ir uzspiedusi pret dzīvību un pret ģimeni vērstu politiku, kas veic antropoloģisku apvērsumu tāda procesa ietvaros, kas šķiet neapturams. Jebkurā gadījumā nebūs viegli mainīt virzienu.

To ir grūti izdarīt, bet tas ir būtiski, jo kopš atteikšanās no kristīgajām saknēm, kas formāli notika 2000. gadā, mēs iesākām neapturamu lejupslīdi. Tieši tajā brīdī mēs pazaudējām mūsu ceļu. Es piedāvāju atsākt no Eiropas konstitūcijas 13. artikula, kas runā par kultūras saturu.

Bet kultūra nav Eiropas Savienības kompetencē…

Taču tā var izvirzīt dalībvalstīm ieteikumus. Es sapņoju par to, ka publiskās televīzijas programmas, sadarbojoties savā starpā, varētu kompetenti un ar aizrautību atstāstīt Eiropas tautu kopīgo vēsturi. Mums ir liela vēsture, ko ir vērts stāstīt, par uzvarām un sakāvēm. Runa ir par mūsu tautām, kurām kopīga ir Evaņģēlija sludināšana... Mūsu vēsture ir vienas ticības vēsture.

Taču jūs kļuvāt par vienu no mūsdienu Eiropas upuriem. 2004. gadā jums atteica Eiropas komisāra amatu, jo jūs uzdrošinājāties teikt, ka homoseksuālisms ir grēks.

Es tiešām kļuvu par vienu no upuriem zaudētai cīņai par Eiropas kristīgajām saknēm. Mana cīņa bija svarīga, bet tā ir tikai viena daļa no daudzām sakāvēm, ko pieredzējām.

Ir vēl viens aspekts, kas ir būtisks, bet kas šajās dienās ir ārpus publiskām diskusijām: islāms un islāmisms. Izskatās, ka Eiropa, kas savos rietumos paliek bez Lielbritānijas, ignorē draudus, kas nāk no tās austrumiem.

Eiropai ne no viena nav jābaidās. Bet islāmisms mums rada problēmas, tāpēc ka mums nav ticības. Viņi šajā aspektā izskatās ļoti spēcīgi, bet, ja mūsu kopīgā identitāte būtu ticības saliedēta, tās ticības, kas dzīvināja mūsu vēsturi, islāms mums neizsauktu ne mazākās bailes.

Kādus domātājus jūs kā filozofs mums ieteiktu lasīt, lai mēs varētu atsākt veidot kopīgu identitāti?

Man nāk prātā priesteris Luidži Džusani (Luigi Giussani), svētais Jānis Pāvils II un Augusts Del Noče (Augusto Del Noce). Del Noče sakarā es gribētu atgādināt konceptu, ko viņš bieži atkārtoja: “Mēs pieredzam Rietumu pasaules reliģijas trūkuma krīzi, kas vispirms izārdīja Baznīcu, pēc tam nāciju un beigās izārdīs cilvēku”.

Avots: Andrea Zambrano, Fede, identità, confini: quest'Europa ha fallito, lanuovabq.it

Tulkoja Aleksandrs Stepanovs