Uzrakstīja
Civitas.lv
Pirmdiena, 29 Februāris 2016 10:22
/Daiga Kaša/
Pirms dažiem gadiem Lieldienu laikā es biju lieciniece neparasti garai rindai, kas stiepās pāri Doma laukumam un gaidīja uz iekļūšanu Doma Baznīcā, kur tovakar bija paredzēts triju mūzikas milžu - Pētera Vaska, Gijas Kančelli un Arvo Perta - Lielās Piektdienas noskaņu koncerts. Rinda bija tik iespaidīga, ka garāmejošie piestāja un fotografēja to ar saviem viedtālruņiem. Tajā vakarā no jauna apjautu, cik ļoti mūsdienu cilvēks ir izslāpis pēc garīguma, pēc patiesa veldzējuma, cik ļoti Kristus tomēr neatstāj vienaldzīgu, lai cik auksta tradīciju pieraduma nobružāts vai populārās kultūras izsmiets Viņš nebūtu.
Kāds, ejot garām šai rindai, varēja justies tā, it kā dzīve ritētu savu gaitu, tīri labi iztiekot bez garīguma, jo tam nav laika. Kristus gaidošo acu skatiens var šķist nepanesams. Cilvēkam ir kārdinājums novērsties un dzīvot tā, it kā neviens viņu nevērotu. Šeit es runāju par Dievu.
Video - Arvo Perta skaņdarbs ‘My Heart’s In the Highlands’ ar Roberta Bērnsa tekstu: ‘Mana sirds ir augstienēs. Manas sirds šeit nav’. Lai šī mūzika Lieldienu gaidās nes sirdi augšup, pie Dieva Dēla, kad viņa ciešanu noslēpuma valdzināti esam aicināti ieiet vēl dziļāk šajā mīlestības sadraudzībā ar pašu Pestītāju.
