Dažreiz šķiet, ka maldu mācības un to apkarošana ir pirmo kristietības gadsimtu vai Viduslaiku problēma. Tomēr daudzi norāda, ka arī tagad pasaulē izplatās mūsdienu realitātei raksturīgas ķecerības. Kā raksta priesteris Dariušs Kovaļčiks SJ (*Dariusz Kowalczyk), pie tām pieder homoseksuālā herēzija. Runa nav tikai par t.s. „homoseksuālo lobiju” Baznīcas administratīvajās struktūrās, bet gan par ideoloģiju, kas mēģina iefiltrēties Baznīcas mācībā.*
„Homoherēzija ir Baznīcas mācības par homoseksuālismu noliegšana no Baznīcas locekļu puses. Tā var izpausties divos veidos. Pirmkārt, ticīgie var noraidīt visu Baznīcas mācību, neatzīstot, ka homoseksuālisms ir kaut kas negatīvs. Otrā problēmas puse skar homoseksuālismu starp garīdzniekiem. Baznīca skaidri saka, ka cilvēkus ar homoseksuālām nosliecēm nedrīkst ordinēt vai pat uzņemt seminārā,” skaidro teologs Dariušs Oko (Dariusz Oko). Viņš piebilst, ka arī pašiem cilvēkiem ar homoseksuālu novirzi priesterība ir „ļoti bīstams ceļš”, kas varētu būt saistīts ar daudziem kārdinājumiem.
Par atsevišķu Baznīcas hierarhu centieniem revidēt katoļticības nostāju attiecībā uz homoseksuālām attiecībām, kā arī „legalizēt” sakarus ārpus laulības, varējām pārliecināties pēdējas bīskapu Sinodes laikā, kas notika Vatikānā. Mēģinājumi ietekmēt sabiedrisko domu un pašu kristiešu attieksmi pret šīm lietām notiek arī caur plašsaziņas līdzekļiem un daudzām publikācijām. Kā norāda Kovaļčiks, itāliešu dominikāņu priesteris Adriano Oliva vienā no savām grāmatām apgalvo, ka sv.Akvīnas Toms uzskatīja, ka homoseksuālisms saskan ar homoseksuālo personu dabu. Attīstot savas idejas, Oliva uzstājas par geju „laulību” atzīšanu, t.sk. arī Katoļu Baznīcā.
„Agrāk ar herēzijām cīnījās, tomēr šodien mēs tam uzsmaidām, saskatām tajās „kaut ko no patiesības”, runājam par nepieciešamību būt žēlsirdīgiem un atvērtiem. Līdz ar to dominikānis Oliva var ne tikai gulēt mierīgi, bet arī sagaidīt kārtējos ielūgumus uz zinātniskām diskusijām, kur viņš attīstīs homoherēziju, manipulējot ar tādiem jēdzieniem kā „mīlestība”, „draudzība” un „žēlsirdība”, raksta Kovaļčiks.
Jāpiebilst, ka homoherēzija ir smagi skārusi daudzas protestantu denominācijas, par ko spilgti liecina aktuālā situācija anglikāņu vidū. Šīs konfesijas līderi bija spiesti uz trīs gadiem apturēt ASV episkopālās baznīcas tiesības, kas svētī geju „laulības” un ordinē par bīskapiem mācītājus, kuri paši izvēlējušies geju dzīvesveidu. „Grūti iedomāties, ka kādreiz Reformācija sludināja Sola Scriptura principu, uzsverot Rakstu nozīmi pretstatā tradīcijai. Šodien jaunās protestantu kopienas ieklausās nevis Bībelē, bet gan laicīgā likumdošanā,” raksta priesteris.
Kaut gan pāvests Francisks savā darbībā stingri pieturas pie Baznīcas mācības un daudzkārt licis saprast, ka tā netiks mainīta, viņa maigais stils un uzsvars uz atvērtību un žēlsirdību reizēm tiek izmantots, lai Baznīcas iekšienē popularizētu uzskatus, kas ir pretrunā pāvesta teiktajam. Piemēram, arhibīskaps Pjero Marini (Piero Marini) uzskata, ka iepriekšējus pontifikātus raksturoja „smags, purvains gaiss”. Droši vien pašlaik amatpersona beidzot var brīvi uzelpot, atklāti aicinot uz homoseksuāļu „civilattiecību” atzīšanu.
Kā norāda katoļu publicists un filozofs Tomašs Terlikovskis (Tomasz Terlikowski), iepriekš līdzīgus uzskatus Baznīcā izplatīja kardināls Karlo Martini (Carlo Martini), kurš mūžībā aizgāja 2012.gadā. Grāmatā Credere e Conescere kardināls raksta: „Nav slikti, ka tā vietā, lai veidotu gadījuma homoseksuālās attiecības, divām personām tiek nodrošināta zināma stabilitāte. Šajā ziņā valsts varētu viņus atbalstīt.” Par to pašu runā austriešu kardināls Kristofs Šonborns (Christoph Schönborn): „Eksistē viendzimuma savienības, kuras ir jācienā, un kurām pat jābauda juridiska aizsardzība.” Tiesa, Vīnes metropolīts uzsver, ka viendzimuma sakari „jātur pa gabalu no laulības, kas ir stabilas attiecības starp vīrieti un sievieti, kas atvērtas dzīvībai”.
Par spīti atsevišķu „katoļu teologu” un amatpersonu apgalvojumiem, Baznīcas mācība homoseksuālisma jautājumā paliek viennozīmīga, uzskatot homoseksuālu aktu par smagu grēku, bet homoseksuālas tieksmes par „objektīvo nesakārtotību”. Uz to savās uzrunās vairākkārt norādījis arī pāvests Francisks, kurš aicināja mīlēt grēcinieku, bet noraidīt grēku. „Līdz ar to galvenie „homofobi” ir pāvesti – sv.Jānis Pāvils II, Benedikts XVI, Francisks, jo viņi ir visplašāk pazīstamie homoideoloģijas kritiķi. Tāpat kā visi uzticīgie bīskapi, priesteri, kristieši. Tāpat kā svētie, piemēram, māte Terēze no Kalkutas. Tātad, mēs atrodamies labā kompānijā,” saka pr.Oko.
Savukārt personas, kuras, dēvējot sevi par katoļiem, publiski aicina legalizēt homoseksuālas savienības, faktiski atbalsta rīcību, kas saskaņā ar Svētajiem Rakstiem var novest līdz mūžīgam nosodījumam. „Progresīviem” katoļiem, kuri par to šaubās, būtu vērts iepazīties ar Ticības Mācības Kongregācijas 2003. gadā izdoto dokumentu, kas veltīts homoseksuāļu savienību legalizācijas centieniem. „Baznīca māca, ka cieņa pret homoseksuālām personām nekādā gadījumā nevar būt saistīta ar homoseksuālas rīcības akceptāciju vai homoseksuālo attiecību legalizāciju,” teikts kongregācijas ziņojumā.
„Baznīcas ganu ķecerību tolerēšana polemikas mīkstināšanas vārdā ne pie kā laba nenovedīs. Atcerēsimies Pāvila VI pontifikātu, kurš, būdams svēts un izteiksmīgs savos uzskatos, tomēr pacieta situāciju, kad liela daļa vācu, amerikāņu, kanādiešu un holandiešu Baznīcas amatpersonu pauda uzskatus, kas bija pretrunā Maģistērijam un Tradīcijai un pat noraidīja encikliku Humanae vitae. Tas izraisīja milzīgu krīzi. Ar to Baznīcai bija jācīnās visu Jāņa Pāvila II un pat Benedikta XVI pontifikāta laiku. Nav nekāda pamata atkārtot vecas kļūdas greizi izprastas žēlsirdības vai pseidotolerances vārdā,” secina Terlikovsks.
Marks Jermaks
Foto: Susanne Nilsson, flickr.com
