Mūsu lielie austrumu kaimiņi krievi gan savulaik valsts himnā izdziedāja lūgšanu, taču viņi lūdza, lai Dievs sarga caru, kamēr mēs – lai Dievs svētī Latviju. Sargāt laicīgo varu ķeizara personā ir viens, bet svētīt šķietami iracionālo, paradīzisko valsts ideālu – kaut kas pavisam cits. Savādā kārtā Latvijā, kur izsenis krustojušās un dažkārt asi sadūrušās kristīgās konfesijas, pagāniskais fona troksnis un antiklerikālā skepse, valsts himna ir vispatiesākā lūgšana, ar kādu viena tauta var vērsties pie Kunga.
Es piederu paaudzei, kas Vakareiropā un ASV 20. gadsimta sešdesmito gadu izskaņā sludināja hipiju ideālus. Vietas raksturojums, ko, daudz neprātojot, izdziedam valsts himnā, man šķiet tāds īsti hipijisks: mēs lūdzam Dievu, lai mums ir ļauts laimīgi uzdejot Latvijā, kur meitenes zied, bet puiši dzied – tāds īsts puķu spēks (flower power): mīlēsim, nevis karosim, gluži, kā to manos pusaudža gados sludināja studenti Berklija Universitātē.
Protams, novembrī pieminam Brīvības cīņas, daudz domājam un runājam par varoņiem, skatāmies “Rīgas sargusˮ, ejam lāpu gājienos, bet kaut kur dziļi mūsos sēž hipijiskā, nevardarbīgā pretošanās, tautas lūgšanā izteiktā paļaušanās uz Dievu. Paradoksālā kārtā varbūt tieši šī paļaušanās ir cerības enkurs.
Foto: Latvijas armija, flickr.com
