Par spīti bruņotā konflikta un nolaupīšanas draudiem, kas ir aktuāli Sīrijā kopš kara sākuma, viņš nekad nevēlējās pamest savas draudzes cilvēkus. Gluži pretēji, Mar Elianas senais piektā gadsimta klosteris Karatanas nomalē bija kā miera un patvēruma oāze kara zonas centrā.

Tēvs Murads kopā ar kādu sunītu advokātu kļuva par vidutāju starp valsts armiju un pret Asadu noskaņotiem militāriem grupējumiem, lai 35 tūkstošus iedzīvotāju lielu pilsētu konflikta laikā iespējami ilgāk pasargātu no kara.

21. maijā trīs “Islāma valsts” bruņotie kaujinieki, kas jau lielā skaitā bija iefiltrējušies Karatanā, ielauzās senajā klosterī un nolaupīja tēvu Muradu. Kopš tā brīža līdz pat septembrim nebija nekādu ziņu par viņa atrašanās vietu un stāvokli. Augustā situācija pasliktinājās vēl vairāk. “Islāma valsts” džihādisti ieņēma Karatanu, sagūstot 230 civiliedzīvotājus, tai skaitā 60 kristiešus.

Uzreiz pēc pilsētiņas iekarošanas kalifāta kaujinieki uzspridzināja Mar Eliana klosteri, iznīcinot 1600 gadus senu vietējās kristīgās kopienas vēstures mantojumu. Video, ko kalifāts izplatīja internetā propagandas nolūkos, demonstrēja brutālus attēlus: baznīcas profanāciju, svētā Eliana kapa apgānīšanu un, visbeidzot, klostera mūru sagraušanu ar dinamītu un buldozeru. Šķita, ka simboliski tika pielikts pēdējais punkts Karatanas kristiešu kopienai, ieskaitot tēvu Žaku.

Mēnesi vēlāk, atkal propagandas nolūkos, jaunā video varēja redzēt tēvu Muradu dzīvu ieslodzījumā Rakas pilsētā kopā ar citiem nolaupītajiem kristiešiem, kas it kā grasījās parakstīt pakļaušanās aktu islāmam un kalifātam. “Islāma valsts” okupētajās teritorijās spēkā ir strikta korāna likuma interpretācija, kas paredz, ka kristiešiem, ja tie nekonvertējas vai nav nogalināti, ir jāpieņem pilnīgā pakļaušanās (dhimmi), kas paredz ārkārtīgi ierobežotas pilsoņu tiesības. Tātad tēva Žaka parādīšana, reducējot viņu līdz dhimmi stāvoklim, kalpoja džihādistu propagandai kā pakļaušanas piemērs.

Intervijā televīzijai TV 2000 Murads stāstīja: “Gandrīz katru dienu kāds iegāja manā cietuma kamerā un jautāja: “Kas jūs esat?” Es atbildēju: “Esmu nācarietis”, proti, kristietis. “Tātad tu esi neticīgais!”, tas kliedza. “Ja nekonvertēsies islāmā, mēs tev pārgriezīsim kaklu ar nazi, tādēļ ka tu esi neticīgais”. Bet es nekad neesmu parakstījis atteikšanos no kristietības”. Brīvībā nonākušais priesteris savu atbrīvošanu apraksta, kā labā Dieva brīnumu: “Kamēr biju ieslodzījumā, es gaidīju savas nāves dienu ar lielu iekšējo mieru. Man nesagādāja problēmu mirt mūsu Kunga vārda dēļ, es nebūtu ne pirmais, ne pēdējais, bet viens no tūkstošiem mocekļu par Kristu”.

Par savas nolaupīšanas niansēm tēvs Žaks stāsta: “Pirmās četras dienas bijām ieslēgti kalnos klostera mašīnā, kurā mūs aizveda projām. Pēc tam mūs aizveda uz Rakas pilsētu, kur palikām trīs mēnešus vienā cietumā, kas atrodas tuvu pilsētai. Visbeidzot 11. augustā mūs pārvietoja uz Palmīras apkaimi, kur atradās citi 250 kristieši no Karatanas pilsētas”. Tieši tur notika atbrīvošana: “Pārģērbos un aizbēgu uz motocikla, ko man sagādāja kāds musulmaņu draugs. Pašreiz sadarbojos ar vienu pareizticīgo priesteri, dažiem beduīnu draugiem un musulmaņiem, lai atbrīvotu pārējos kristiešus, kas joprojām ir ieslodzījumā. Tieši šodien, piemēram, varēja aizbēgt 40 kristieši”, intervijā teica tēvs Žaks Murads.

Avots: Stefano Magni, Libero padre Mourad. “Ero pronto a morire per Cristo”, lanuovabq.it

Foto: TV2000, youtube.com