Cilvēki mēdz teikt: “Nu un? Vīrieši to dara. Viņi ir seksuālas būtnes, un viņiem ir dabiski skatīties pornogrāfiju.”

Tā ir liela aizbildināšanās, kas mūsu sabiedrībā aizlāpa pornogrāfijas iznīcinošo efektu. Ticiet man, es to piedzīvoju. Un tas nav normāli.

Manā skatījumā pornogrāfija ir klusā morāles un mūsu sabiedrības tikumu slepkava. Jo vairāk skatāmies pornogrāfisku materiālu, jo vairāk zūd realitātes izjūta, īpaši tā, kas saistīta ar to, kas patiesībā ir sekss un kādai attieksmei vajadzētu būt pret sievietēm.

Tas ir kā apburtais loks. Jo vairāk skaties, jo vairāk atrodi. Jo vairāk skaties, jo vairāk tiek sagrozīta patiesība par seksu. Pornogrāfija rada atkarību. Ir grūti apstāties, un, pat ja izdodas apstāties, attēli paliek prātā vēl mēnešiem vai pat gadiem ilgi.

Kā es to apturēju? Es to neapturēju. Mani apturēja. Mana sieva. Toreiz viņa bija vēl tikai mana līgava. Viņa atklāja, ka skatos pornogrāfiju, bet viņa nezināja problēmas lielumu. Pēc ļoti godīgas un garas sarunas par to, cik viņa jutās sagrauta tā dēļ, ka viņas draugs aiz viņas muguras skatās pornogrāfiju, viņa man uzstādīja ultimātu: “Ja vēl kaut reizi skatīsies pornogrāfiju, mūsu attiecības ir beigušās.”

Tie bija daži labākie vārdi, ko kāds man jebkad bija teicis. Ar to brīdi sākās pārmaiņas manā dzīvē. Ņemot vērā, ka vēlējos viņu aprecēt, man bija jāizvēlas – atteikties no porno atkarības vai atteikties no savas dzīves mīlestības.

Teikšu godīgi, ka atteikties nebija viegli. Pornogrāfija apmierina perversā veidā. Sākumā man tās pietrūka, neskatoties uz to, ka biju laimīgs, ka esmu no tā atbrīvojies. Tā bija kauna un vainas sajūtas iemesls. Es jutos vainīgs pēc katras pornogrāfijas skatīšanās. Tas, ka nevienam par to nestāstīju, norāda, ka apzinājos, ka tā nebija pareiza rīcība. Lielākā daļa cilvēku to zina. Nav taču normāli, ka cilvēks atgriežas mājās, noskūpsta sievu un pēc vakariņām saka: “Dārgā, esmu savā darbistabā un skatīšos pornogrāfiju. Ja tev kaut kas nepieciešams, atnāc mani pasaukt.”

Pornogrāfija rada uzticības problēmu. Man tā bija. Mana sieva jutās dziļi aizvainota, kad viņa atklāja manu atkarību. Bija nepieciešams laiks, lai viņa atsāktu man uzticēties. Un tas ir pareizi. Nedrīkst par zemu novērtēt nedrošību, ko pornogrāfija izraisa otrā partnerī. Manā gadījumā mana sieva jutās pakārtota sievietēm, uz kurām es skatījos. Viņa jutās tā, it kā tiktu salīdzināta ar sievietēm, kas parādījās pornofilmās. Viņa jutās aizvainota tādēļ, ka es biju neuzticīgs viņai aiz muguras. Man tagad ir kauns iedomājoties vien, kā es viņai liku justies.

Tehnoloģiju pasaulē, kuras ir viegli pieejamas, lielākā daļa cilvēku kaut kādā dzīves posmā satiksies ar pornogrāfiju. Vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem, lai iemācītu viņiem, kas ir seksuālas attiecības. Tās ir mīlestība, sevis dāvāšana un upuris. Nevis iekāre, citu izmantošana un fantāzijas.

Es jūtos kā veiksminieks. Es atbrīvojos no pornogrāfijas važām, jo mana sieva man piedeva un mani atbalstīja. Citi ir negodīguma un atkarības tīklu cietumnieki. Tas ir svarīgs jautājums, par kuru publiski un godīgi runā reti. Taču tas būtu jādara.

Dominiks Meese (Dominic Meese) kopā ar sievu dzīvo Jaunzēlandē. Viņi abi gaida nākam pasaulē savu otro bērnu. Šis raksts tika publicēts portālā Chastity Project. Papildu informācija par raksta autoru var atrast: http://www.restlesspress.net, viņa blogā http://www.dommeese.com un viņam var sekot tviterī: @dmmypiece

Avots: Dominic Meese, Il giorno in cui ho barattato il porno con l'amore // www.aleteia.org

Tulkoja Ilze Mežniece