Dzīvojot istabā ar kādu citu vīrieti, Muhameds pēc kāda laikā uzzināja, ka viņš ir kristietis. „Manās mājās kristiešus uzskatīja par nešķīstiem bezdievjiem, no kuriem būtu jāizvairās par katru cenu,” atceras Muhameds, kurš tagad ir pazīstams kā Džozefs Fadels (Joseph Fadelle).
Tomēr redzot, ka kazarmas biedrs neatbilst aizspriedumiem, Muhameds sāka ar viņu sarunāties un lasīt viņa grāmatas. Drīz viņš palūdza Masudam Bībeli. Muhameds gribēja vairāk uzzināt par Jēzu no Nācaretes un pierādīt biedram, ka viņa ticība ir aplama. Masuds izvirzīja nosacījumu: „Es Tev iedošu Evaņģēliju, taču sākumā pārlasi Korānu, mēģinot saprast tā jēgu”. Cenšoties izpildīt solījumu, Muhameds saprata, ka islāma svētā grāmata ir pārāk nesaprotama. Un tad notika brīnums. Sapnī Muhameds piedzīvoja vīziju: viņš stāv vienā upes krastā un ļoti vēlas nokļūt otrā, kur viņu gaida kāds vīrietis. Viņš pasniedz Muhamedam roku un palīdz pārcelties pie sevis. Vienīgais, ko viņš pasaka, ir: „Lai pārvarētu šo straumi, tev jāēd dzīvības maize”. Nākamajā dienā Muhameds atrada šo frāzi sv.Jāņa Evaņģēlijā, kur Jēzus sauc sevi par dzīvības maizi.
Muhameds pieņēma lēmumu sekot Dieva aicinājumam, taču viņam bija jābūt ļoti piesardzīgam, jo musulmaņu konversijas gadījumā viņiem draud nāve. Tad Masudu negaidīti atlaida no dienesta, un cerība aizbēgt kopā uz kristiešu ciematu Irākas dienvidos tika zaudēta. Pēc armijas Muhameds vairākus gadus meklēja Bagdādē kristiešu draudzi, kas būtu gatava uzņemt viņu pie sevis. Beidzot kāds priesteris, tēvs Koders, piekrita viņu katehizēt un atļāva piedalīties svētdienas Misē. Paralēli Muhameds saskaņā ar tēva lēmumu apprecējās ar Anvaru, dievbijīgu musulmaņu sievieti, un bija spiests slēpt savu ticību ne tikai no tēva un brāļiem, bet arī no sievas.
Kādudien Muhameds atklāja sievai savu noslēpumu, un viņa izmisuma dzīta atgriezās pēc saviem vecākiem. Tomēr Anvara neapsūdzēja vīru un pēc kāda laika atgriezās, mēģinot labāk saprast viņa izvēli. Beigu beigās arī Anvara kļuva par kristieti. Vēlāk Muhameda radinieki uzzināja, ka viņš ar sievu un bērniem katru svētdienu apmeklē kristiešu dievkalpojumus.
Brāļi nolaupīja Muhamedu un aizveda viņu pie ajatollas (musulmaņu garīgā līdera) Nadžafā. Tā kā Muhameds atteicās atgriezties islāmā, brāļi iemeta viņu vienā no Sadama Huseina režīma cietumiem, kur viņu sagaidīja pazemojumi un spīdzināšana. Pēc 16 mēnešiem Muhamedu negaidīti atbrīvoja un ļāva atgriezties mājās. Tēvs un brāļi cerēja, ka tagad viņš nāks pie prāta.
Tomēr Muhameds pēc kāda laikā atkal sāka slepenībā apmeklēt Misi. Ģimenes garīgais tēvs, priesteris Gabriēls viņam ieteica: „Tu vēl neesi nokristīts, taču esi īsts kristietis. Tu esi kristietis daudz lielākā mērā nekā es un daudzi citi. Tomēr kristietim jābūt paklausīgam Kristum, bet Kristus pārstāve virs zemes ir Baznīca. Baznīcas vārdā un rūpējoties par ģimenes drošību tev jāatstāj Irāka”.
Pēc ilgas sagatavošanas Muhamedam kopā ar ģimeni izdevās aizbraukt uz Jordāniju, kur viņus uzņēma kāda kristiešu ģimene. Tur prelāts Basams Rabahs beidzot sniedza viņiem kristības sakramentu. Lai tiktu kristīts, Muhamedam bija jāgaida 13 gadi...
Tomēr Musavi klans meklēja „pazudušo dēlu”. Muhameds nejauši satika savus brāļus Jordānijā. Viņi bija saņēmuši no tēva skaidru pavēli: „Atvediet viņu atpakaļ dzīvu vai mirušu!”. Brāļi mēģināja Muhamedu nošaut, taču viņam izdevās aizbēgt. Ievainojums, ko viņš ieguva atentātā, brīnumainā kārta pazuda, ko apliecināja medicīniskas apskates rezultāti.
Rezultātā Muhameda ģimene bija spiesta atstāt Tuvos Austrumus un doties uz Eiropu. Tagad šis mūsdienu moceklis saka: „Es cietu nevis Kristus dēļ, bet brīvības ierobežojumu dēļ, ko uzspiež musulmaņu sabiedrība. Tieši Kristus man palīdzēja pārvarēt visas grūtības. Viņš deva man drosmi un pacietību, lai virzītos uz priekšu un nepadotos izmisumam”. Kopš 2001. gada Muhameds kopā ar sievu un bērniem dzīvo Francijā. Pa šo laiku viņš izdeva grāmatu „Le prix a payer” par savu ticības ceļu.
Kaut gan Muhamedam joprojām draud nāve par atteikšanos no islāma, viņš aktīvi uzstājas publiski un dalās piedzīvotajā. „Lai sniegtu liecību par Kristus mīlestību, ir vērts riskēt. Taču es sāku runāt arī tādēļ, lai pamodinātu ticību citos cilvēkos Francijā. Caur savu grāmatu vēlējos stāstīt arī par kristiešu stāvokli Tuvajos Austrumos, musulmaņu pasaulē. Tas ir bīstami, taču man kā konvertītam pats svarīgākais ir runāt,” uzskata Muhameds.
