Dzīvē ir svarīgi iet savu optimālo ceļu, ko nevar nosaukt tikai par garīgu, terapeitiski psiholoģisku, prātu vai ķermeni trenējošo. Harmonijai starp visiem šiem virzieniemjāpastāv vienmēr, vienlaicīgi respektējot savu individualitāti.
Daudzi piedzīvo eksistenciālu krīzi, par ko var spriest pat pēc viņu neveselīgās gaitas. Pēkšņi kāds sāk sportot un “iztaisnojas”. Turklāt ne tikai fiziski, jo muskuļu kustības dāvā viņam spārnus un pašpārliecību. Cits dodas uz terapiju un pēc dažām sesijām paceļ galvu, bet viņa kupris neatgriezeniski pazūd. Vēl trešais iet garīguma taku, izvēlas dievbijīgas prakses, meklē dziļumu, un tas viņu “iztaisno”. Tomēr gudrākais apvieno visus šos ceļus.
Attīstot šo domu – skriet ir forši. Tas ir labi pārbaudīts, dabisks sporta veids, kas neprasa daudz. Tas dāvā brīvības sajūtu, uzlabo formu, paaugstina endrofinu līmeni et cetera. Tikai plusi. Vienīgi, ja Tavs svars ir 130 kg, jebkurš ārsts to aizliegs, jo tā Tu riskētu sagraut savus ceļgalus un locītavas.
Tāpat labi ir lūgties breviāru, stundu adorēt Vissvētāko Sakramentu, katru dienu būt Svētajā Misē, kā arī noskaitīt rožukroni, žēlsirdības kronīti un sirds lūgšanu. Jautājums ir, vai šobrīd, Tavos aktuālajos dzīves apstākļos tas vispār ir iespējams.
“Tam, kurš grib, nekas nav par sarežģītu,” teiks pieredzējis maratonists vai klauzuras mūks. Labi būtu rezervēt laiku, lai pabūtu tikai kopā ar Dievu. Taču, ja Tev ir pieci bērni un nav neviena, kurš palīdzētu viņus pieskatīt, tas atgādina tos pašus 130 kg un skriešanu.
Arī garīgajā dzīvē ir svarīga forma, kustīgums. Daudz kas atkarīgs arī no Taviem priekšstatiem par Dievu. Uztverot Viņu kā stingru tēvu, Tev būs neciešami grūti palikt stundu adorācijā – Tu pats sevi nobendēsi. No otras puses, ja vēlies sadzirdēt Dievu, bet neklausies, tad Tava vēlme nepiepildīsies līdz pat pasaules galam.
Nesen pie manis uz grēksūdzi bija atnākusi kāda klostermāsa, kura sacīja, ka piedzīvo izklaidību un haosu. Likās, ka tas viņu ļoti satrauc. Sievietēm nemēdz neuzdot jautājumus par vecumu, tomēr no bikts nevarēja īsti saprast, tādēļ uzdrīkstējos pajautāt. Viņa atbildēja: “Divdesmit trīs.” “Sieviete, par ko Tu brīnies?” Tas izraisīja viņā apjukumu, jo visu to laiku, kopš viņa ir klosterī (kādus piecus gadus), ikviens viņai devis padomu: nomierini savas domas.
Vispār jau labs ieteikums, tomēr es atcerējos meistaru, smiedamies par jauniešiem, kuri nāk pie viņa un sūdzas, ka nav sasnieguši mieru sirdī: “Uzturos tuksnesī četrdesmit gadus un man līdz tam vēl tālu, bet viņi pārdzīvo jau pēc padsmit dienām.” Uzklausot šo klostermāsu un tuksneša tēvu, varu vienīgi ieteikt: “Klausies, sieviete, izvairīties no izklaidības nav iespējams. Pārāk daudz kas Tevī notiek šajā vecumā. Tomēr padomāsim, ko varētu iesākt. Šīs daudzās lietas, kas neliek Tevi mierā, kaut vai citu nosodīšana, ir kā suns, kurš grib Tev iekost. Tu nevari izdarīt tā, lai viņš pazustu, vai lai viņam vairs negribētos iekost. Vienīgais, ko Tu vari, ir aiztaisīt durvis ciet. Tu dzirdēsi, kā šis suns rej, laužas iekšā, kasās, grauj māju, cenšoties tikt pie Tevis. Patiesībā tas ir vienīgais, ko var izdarīt. Vai tas nozīmē, ka Tu vispār neko nedari? Brīžiem Tev liksies, ka vienīgais sasniegums ir tas, ka neesi sakosta tik stipri kā iepriekš. Ar to pietiek. Tomēr garīga gudrība saka: ja pēc otrās, trešās, piektās reizes suns netiks iekšā, viņš atkāpsies. Viņš noteikt meklēs citu ieeju, jo sātans ir pragmatisks. Ja viņam ir liegts viens ceļš, viņš no tā atsakās, bet meklē citu. Mīlestība ir pacietīga, tāpat kā dēmons – nepacietīgs.”
Šī ir tā garīga gudrība, ko iegūstam lasot meistarus, kā arī pārdomājot pašu pieredzi. Lūk, pazīšanas ceļš – nepietiek tikai pakustināt pirkstu. Protams, deviņdesmit procenti cilvēku pasaulē, kurus šis suns ir sakodis, vispār neuzdod sev šādus jautājumus. Viņi kaut kā ir iemācījušies dzīvot sakosti.
Avots: Tomasz Nowak OP „Jogging po katolicku”, deon.pl
Foto: r.g-s, flickr.com
Tulkoja Marks Jermaks