Vai reliģija atrauj no dzīves?
Kādreiz šādi apzīmējumi izraisīja manī sašutumu, bet tagad uz līdzīgām piezīmēm reaģēju ar smaidu, apzinoties, ka patiesībā runa ir par ko citu. Pastāv kāda īpašība, kas krīt acīs pat vairāk nekā ticīgām sievietēm raksturīgās beretes. Iespējams, tādēļ to tik viegli pamana personas, kuras nav saistītas ar Baznīcu (diemžēl arī daļa ticīgo), jaucot šo īpašību ar patiesu ticību. Šī īpašība ir svētulība, neveselīga reliģiozitāte.
Pirms analizēt mūsu paziņas, palūkosimies paši uz sevi. Kas to zina, iespējams, arī mums brīžiem gadās pārspīlētā veidā manifestēt ārējas reliģiozitātes izpausmes, pamācīt, uzskatīt, ka vienīgā pareizā pasaules un Baznīcas vīzija pieder mums.
Viens no pārmetumiem, kas tiek adresēts “mohēras beretēm”, ir galējības un fanātisms. Dažreiz diskusijās pat izskan viedoklis, ka reliģija atrauj no reālās dzīves. Dažus tas var pārsteigt, bet es sliecos tam piekrist. Reliģiozitāte, ko uztver kā ārējo priekšrakstu pildīšanu bez dziļākas izpratnes, var atraut no realitātes. Tieši tas arī notiek svētulības gadījumā, jo tad cilvēks koncentrējas uz sevi un saviem priekšstatiem par reliģiju. Šāds cilvēks dzīvo stingru noteikumu pasaulē, nemaz nešauboties, ka viņa viedoklis ir vispareizākais. Tam ir maz kopīga ar patiesu ticību, kas pamudina mūs nevis koncentrēties uz sevi, bet doties pie Dieva.
Dievs aicina dzīvot
Ticība neatrauj no dzīves. Ticība aicina dzīvot. Attiecības ar dzīvo Dievu var vest cilvēku tikai pie dzīvības pārpilnības. Atklājot šo patiesību, manī pazuda bailes no pārmetumiem saistībā ar fanātismu un atrautību no realitātes. Nu vairs neticu tam, ko cenšas iestāstīt citi, jo es taču redzu, kā es dzīvoju! Neviens nespēj man atņemt šo pieredzi - dzīve tik tiešām ir kolosāla! Vēl jo vairāk, tā ir kolosāla nevis par spīti tam, ka es ticu, bet tieši pateicoties tam, ka man ir dzīva saikne ar Dievu.
Savukārt "mohēras berete" šodien pamudina mani uz pārdomām sakarā ar modes lietām. Dažreiz saskaros ar jautājumiem, ko var vai nevar darīt ticīga persona. Nav grūti noprast, ka šie jautājumi skar arī to, kā būtu jāģērbjas katolei. Gari vai īsi svārki? Pelēcība un pasteļkrāsas vai arī kaut kas spilgtāks? Klasika vai modes jaunumi? Kas ir pieļaujams un kas neder?
Manuprāt, ticīgai sievietei būtu jāģērbjas atbilstoši. Pirmkārt, viņai jāvelk drēbes, kurās viņa labi jūtas un spēj sevi izpaust. Iespējams, tas skan patētiski, bet katrs no mums ir patiess mākslas darbs, ko radījis vislabākais Mākslinieks pasaulē. Radošums ir dievišķa īpašība, jo tā pamudina mainīt pasauli, padarot to labāku.
Rūpējies par izskatu
Ģērbšanas stils var būt veids, kā parādīt, kas mēs esam. Mums nav jāseko modes diktātam vai nekritiski jāatdarina citi. Apzināta stila izvēle var izpaust mūsu identitāti, sniegt daudz prieka un veselīgas pašpārliecības.
Otrkārt, rūpes par savu izskatu ir cieņas izpausme pret apkārtējiem. Ja mani ielūdz uz oficiālām vakariņām, es neizvēlos kombinezonu, pat ar trim spīdīgām svītrām. Par spīti iespējai piesaistīt izbrīna pilnus skatienus, es apzinos, ka tas būtu nepatīkami pasākuma rīkotājiem. Caur atbilstošu ģērbšanas stilu varu signalizēt citam cilvēkam – Tu man esi svarīgs. Tā varu paust: es izdaru kaut minimālu piepūli, lai izvēlētos kleitu vai pieskaņotu šalli blūzei. Es daru to Tevis dēļ, lai izteiktu savu cieņu. Šī paša iemesla dēļ svētdienās es rūpīgi izvēlos drēbes pirms iešanas uz Baznīcu. Euharistija ir satikšanās ar Dievu (Kuram es arī šādā veidā paužu savu cieņu), kā arī kopienu, kas man ir svarīga.
Taču, kas būtu tad, ja es veltītu savai garderobei pārāk daudz laika un enerģijas? Vai pastāv risks, ka sekojot modei, es attālinātos no Dieva un citiem cilvēkiem? Jēzus uzdod jautājumu, ko būtu grūti apstrīdēt: “Vai dzīvība nav vairāk kā barība un miesa vairāk kā apģērbs? Un ko jūs raizējaties apģērba dēļ?” (Mt 6,25.28).
Sieviete, Tu esi mākslas darbs!
Cenšos paturēt prātā, ka visas lietas radītas gudrai pielietošanai, un tām ir jākļūst par līdzekli, kas ved mani pie mērķa. Manas dzīves mērķis ir atpestīšana, kurai mani var tuvināt katra ikdienas izvēle. Es dzīvoju pasaulē, ko pārpilda skaistums un prieks. To ir radījis Dievs, Kurš ļauj man kļūt laimīgai. Ne tikai kādreiz debesīs, bet arī šeit, virs zemes. Tas nenozīmē, ka man jāatstumj citi cilvēki un jāalkst iegūt visu sev, rūpējoties tikai par to, lai sakrātu naudu jaunām kurpēm.
Varbūt šodien ir īstais laiks, lai nostātos spoguļa priekšā un pateiktu sev: “Sieviete, Tu esi mākslas darbs! Lūdzu, dzīvo tā, lai to apstiprinātu!” Pirmām kārtām tas nozīmē tuvas attiecības ar Kādu, Kurš vislabāk pazīst sievietes dvēseli, jo Pats to ir radījis. Savukārt tuvas attiecības var nozīmēt, ka drīkstu ielūgt Dievu uz iepirkšanos. Nekas netraucē pavadīt kārtējo stundu lielveikalā Jēzus klātbūtnē.
Un tad var izrādīties, ka mazas lietas iepriecina vairāk nekā parasti, bet tas, kas iepriekš traucēja paust labvēlību pret tuvāko, vairs nemaz tik ļoti netraucē. Šādas pastaigas laikā varam saskatīt ne tikai sevi, bet arī citus cilvēkus un viņu vajadzības. Bet galvenais – varam piedzīvot, ka kristieša dzīvē nav tādas jomas, kurā nebūtu klātesošs Dievs. No Viņa paša varam mācīties lietot dzīves labumus, lai uzturētu patiesu, autentisku prieku, ko dāvā sirds, kas nav pieķērusies pasaulei.
Raksta autore: Majka Mollera (Majka Moller) – divu bērnu māte un mīloša sieva, zobārste, psiholoģe. Bloga “Kristīgā Mamma” veidotāja.
Avots: Jak powinna ubierać się katoliczka?, deon.pl
Foto: tommerton2010, flickr.com
Tulkoja Marks Jermaks