Sveiki, Katrīna!

Mana māsa jau kādus 3-4 gadus ir konvertīte. Viņai un viņas vīram ir dēls, un viņiem ir ļoti aizņemta ikdiena. Divi perfekcionisti, divas augsta ranga karjeras, ceļojumi, plaša māja, daudz pienākumu, daudz stresa, ļoti aktīva sociālā dzīve, utt. Mana māsa arī kalpo savā draudzē. Kopš savas iestiprināšanas viņa ir strādājusi par pamatskolas katehēti, un es ticu, ka tas ir viņas aicinājums. Daudzējādā ziņā viņa ir ļoti mērķtiecīga un uzticama. Mana māsa man bijusi par iedvesmas avotu.

Māsai radušās problēmas ar ticības mācību, jo atnākušie bērnu vecāki neiesaistās nodarbībās pietiekami aktīvi, trūkst arī resursu un katoļu-kopš-dzimšanas atbalsta. Viņas draudze ir neliela un ne ļoti emocionāla. Man šķiet, māsai trūkst viņas protestantiskās pieredzes emocionalitātes – dziedāšanas, roku pacelšanas, utt. , un garīgajām sajūtam, kas to visu pavada. Es šajā gadījumā īsti nevaru atsaukties uz māsas problēmām, jo Katoļu baznīca ir vienīgā, kuru jebkad esmu pazinusi.

Ja Jums ir kāds padoms vai domas attiecībā uz to, ko rakstīju, es būšu ļoti pateicīga. Es vēlos māsai palīdzēt, bet nezinu, kā lai to izdaru.

Paldies! Miers ar Jums!

——————————-

Katrīnas atbilde:

‘Te ir mans komentārs par sentimentālo Protestantismu… Tas ir pamatā balstīts uz emocijām. Es pati konvertējos no Dienvidu harizmātiskās vasarsvētku baznīcas, un šim lēmumam sekoja tāds pats ilgošanās laiks, kā Jūsu māsai. Salīdzinājumā Katoļticība šķita vēsa un atturīga. Katram konvertītam ir vajadzīgs iejušanās periods, kurā pierast pie liturģijas, jo tā nav primāri būvēta, lai liktu kādam justies labi.

Kā konvertītei tas bija liels izaicinājums, kuru pārvarēt. Mana tipiskā pirmskatoļu svētdiena vairāk atgādināja kristīgu koncertu ar sentimentālu mūziku un roku pacelšanu. Es biju pieradusi iziet no dievkalpojuma ar emocionāla pacēluma sajūtu, kas bija radusies pieredzētā iespaidā. Kad es konvertējos, mans ‘emocionālākais’ punkts bija iespēja  saņemt Euharistiju. Mana jauniegūtā katoliskā pieredze bija tik svaiga, ka tās pacēluma pietika vairākiem gadiem.

Kā jau visi emocionālie pacēlumi, tas ar laiku noplaka.

Savu  zemāko punktu piedzīvoju tad, kad Svētā Mise bija palikusi par rutīnu, un Kristus Miesas saņemšanu es uztvēru kā pašu par sevi saprotamu lietu. Visas brīnišķās garīgās atklāsmes par ticības dzīvi un Svēto Misi, kuras guvu sagatavošanas katehēzēs, sāka izzust no atmiņas, un es paliku brīnoties par to, kur pagaisušas visas sajūtas. Jā, kas attiecas uz sajūtām - tās ir mainīgas un gaistošas. Sajūtas ir briesmīgs pamats, uz kura būvēt ticību. Taču mēs esam tikai cilvēki, un Dievs mums ir devis spēju just, tā ka mēs nevaram dzīvot, pilnībā ignorējot emocijas. Mūsu sirdis tika būvētas tādām jūtām kā prieks, empātija, mīlestība.

Tātad – ko lai iesāk?

Problēmai ir divi iespējamie risinājumi. Pirmais – lūgšana. Man šķiet, ka Jūsu māsa sevi pārslogo. Es viņai maigi ierosinātu pārskatīt viņas aizņemto grafiku, lai saprastu, kurā brīdī varētu veltīt vairāk laika ikdienas lūgšanai. Adorācija, Rožukronis, novenna, lūgšana Vissvētākajai Jaunavai Marijai, trešdienas vakara Mise vai vienkārši klusa, 15 minūšu gara lūgšana no rīta pirms visi piecēlušies var veikt brīnumus mūsu gara emocionālajā labklājībā. Ja cilvēks ir pieradis pie emocionāli piesātinātiem slavēšanas dievkalpojumiem un ja tas no Svētās Mises sagaida to pašu, viņš izies no Baznīcas nepiepildīts. Tas noved mani pie otrā risinājuma – izzināšanas.

Lieta, kas man patiesi palīdz tikt pāri emocionālajiem untumiem, ir bieža un regulāra Baznīcas izzināšana.

Protams, ka pēc dažiem gadiem viss, ko iemācījos sagatavošanas katehēzēs, pagaisa no atmiņas. Lūgšanu nozīme, simbolisms, Liturģijas bagātīgums… Visām šīm zināšanām mūsu prātos jātiek regulāri atjauninātām – tas palīdz uzturēt ticības ‘jauneklību’. Svēto Rakstu un pārējo Baznīcas rakstu studēšana palīdzēja man aptvert, cik pilnīgas dāvanas ir Svētā Mise un Sakramenti. Kad jūtu, ka manas ticības uguns atdziest un paliek vienaldzīga, man mērķtiecīgi jāpapūlas to atjaunot caur lūgšanu un Baznīcas izzināšanu. Turklāt, viena no brīnišķīgākajām lietām, kuras uzzināt par Svēto Misi ir tā, ka Mise ir upurēšanas un pateicības akts, kas to padara pilnīgi unikālu un atšķirīgu no harizmātiskā stila pielūgsmes. 

Svētās Mises mērķis nav likt mums labi justies; tās mērķis ir patiesi pielūgt To Kungu ārpus mums pašiem. Tas liek mums atstāt savu komfortu un jebkādu vēlmi pēc pašcentrēta apmierinājuma. Pierašana pie šāda veida uztveres daudziem konvertītiem sagādā grūtības; tie ilgojas pēc emocionalitātes. Grāmatas, kas lieliski atsvaidzina zināšanas par Svēto Misi, ir Skota Hāna ‘Jēra Vakarēdiens’ (Scott Hahn ‘The Lamb’s Supper’) un Maika Dubriela ‘Svētās Mises rokasgrāmata’ (Mike Dubruiel ‘The How-To Book of the Mass’).

Kas attiecas uz ticības mācības nodarbībām, Jūsu māsa nevar izlabot vecāku attieksmi pret tām, bet viņa var mainīt savu attieksmi pret viņu izturēšanos, kā arī to, kā viņa reaģē uz šo izturēšanos. Katoļi savā pielūgsmē parasti ir rezervētāki, un tas nebūt nenozīmē vienaldzību. Salīdzināt katoļu paražas ar Protestantismu ir tas pats, kas salīdzināt kamieļus ar āboliem. Jūsu māsai būtu jāgriežas pie draudzes formācijas vadītāja vai priestera, lai pārrunātu vecāku iesaistīšanos un resursu trūkumu.

Es iedrošinu jūs atbalstīt savu māsu un atgādināt viņai, ka konvertēšanās ir visa mūža process. Tik ilgs process, kā viņas dzīve. Atgādiniet viņai, ka vajadzīgs norimt, piedāvājiet palīdzēt māsai ar kādiem darāmajiem darbiem, lai dotu viņai vairāk laika garīgās dzīves izkopšanai. Ļoti iespējams, ka Jūsu māsa lūdzas caur mūziku – nopērciet viņai ierakstu ar Psalmu dziedājumiem vai Benediktīniešu māsu mūzikas albumu ‘Voices: Chant from Avignon’. Ja māsa ir ekstraverta, iespējams, ka viņai nāktu par labu iesaistīties draudzes lūgšanu grupā. Piedevām, neviens nesaka, ka pēc ‘absolvēšanas’ vairs nedrīkst apmeklēt sagatavošanas katehēzes. Manā draudzē uz šīm katehēzēm tiek aicināts jebkurš cilvēks, kurš vēlas padziļināt savu ticību. Un, protams, iedrošiniet viņu parunāt ar draudzes priesteri.

Bet galvenais – uzklausiet viņu. Lielākajai daļai sieviešu ir svarīgi vienkārši izrunāties. Tādā veidā no pleciem novelts smagums uzreiz samazina spriedzi. Ļoti iespējams, ka Jūsu māsas vīrs jau visas šīs problēmas ir dzirdējis, un Jūs esat cilvēks no malas, ar kuru parunāt. Un tas ir labi. Klausīties māsā nozīmē mīlēt viņu.’

Avots: Katrina Fernandez, Help! A Catholic convert misses all the “feelings” from her old Protestant church, aleteia.org

Tulkoja Daiga Kaša