Jau vairāk nekā pirms pusgadsimta tehnokrātiju, kas kā mēris caurauž un pārņem savā kontrolē itin visu cilvēcei atvēlēto laiktelpu, nesaudzīgi raksturoja vācu rakstnieks Ernsts Jingers: “Viņi neprot senās valodas, nepazīst grieķu mitoloģiju, romiešu tiesības, Bībeli un kristīgo ētiku, franču morālistus, vācu filozofiju un pasaules literatūru. Viņi ir punduri visā, kas attiecas uz patiesu dzīvi un milži tehnoloģiju jomā. Viņi ir kritiskās teorijas un sagraušanas ģēniji, un šajā jomā, pašiem to nezinot, izpaužas viņu sūtība. Viņi ir neiedomājami asredzīgi visā, kas attiecas uz mehāniskiem cēloņiem, bet nožēlojami, neattīstīti, tuvredzīgi kropļi itin visā, kam sakars ar skaistumu un mīlestību. Vienacainie titāni, tumšie prāti. Viņi ir naidā ar visiem radošajiem spēkiem un noliedz to eksistenci. Taču, pat apvienojot visus savus pūliņus, tie miljonos gadu nespētu izgatavot neko tādu, kas varētu līdzināties kaut vai vienam zāles stiebram, kviešu graudam vai oda spārnam. Būdami sveši dzejai, vīnam, sapnim un rotaļai, tie bezcerīgi pinas trulo un augstprātīgo mentoru maldu mācību tīklos. Tomēr arī viņu pastāvēšanai ir savs nolūks.” Labāk nemaz nevar pateikt.
Tumšo prātu darbošanās nolūks ir nāves civilizācija, Antikrista valstība. Latvijas valsts svētkos ieskatīsimies sevī. Meklēsim gaismas staru, pat ja tas pavisam blāvs. Tas palīdzēs saskatīt ikdienas gružos paslēpto ticības sinepju graudiņu.
