Jāatzīst, ka uzsākot jogas nodarbības, sākotnēji tās neizraisa organismā būtiskas izmaņas. Tomēr pamazām rodas nopietni šūnu metabolisma un citu procesu traucējumi. Atteikšanās no personīgās apziņas izraisa ļoti bīstamas izmaiņas cilvēka ķermenī, psihē un garīgajā dzīvē. Neatkarīgi no tā, cik dziļi cilvēks iesaistās jogas praksē, viņš tiek pakļauts briesmām, kas nāk no okultās kundalini enerģijas.
Pēc būtības okultisms ir mēģinājums manipulēt ar dabas enerģijām, izmantojot dažādas specifiskas tehnikas. Šīs ir enerģijas, kas paliek nesasniedzamas dabaszinātņu izpētei. Tās nevar aplūkot ar instrumentiem, ko cilvēcei sniedz bioloģija, ķīmija vai fizika.
Dziednieks, kurš nodarbojas ar radioestēziju, ir īpaši jūtīgs uz okultās enerģijas ietekmi. Savukārt ekstrasenss novirza šo enerģiju uz cilvēku, kurš tiek „ārstēts”. Tas ir okultisms, jeb t.s. „baltā maģija”. Faktiski dziednieks darbojas kā okultās enerģijas kanāls. Sākumā tas fascinē, jo šķiet, ka viņš spēj valdīt pār noslēpumainiem dabas spēkiem. Perspektīvā šī spēja varētu nodrošināt viņam arī varu pār cilvēkiem. Skaidrs, ka šāda nostāja ir pretrunā ar Dieva plāniem. Mūsu Radītājs ilgojas, lai mēs būtu Viņa Mīlestības liecinieki pasaulē, kas iespējams pazemīgas kalpošanas, nevis valdīšanas garā.
Jogā, Austrumu meditācijā un citās okultisma formās izpaužas kārdinājums, ar ko cilvēks pirmo reizi vēsturē saskaries Ēdenes dārzā: „Jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (Rad 3,5) Šī pirmatnējā kārdinājuma pamatā ir varaskāre un lepnība. Pakļaujoties kārdinājumam, cilvēks atveras naidīgo garīgo būtņu ietekmei, pārvēršoties par to darbības kanālu (channeling). Šo naidīgo spēku klātbūtne cilvēka dzīvē atklājas pamazām, izpaužoties, piemēram, kā naids pret Kristu un Mariju vai pamudinājumi uz zaimošanu lūgšanas un Euharistijas laikā.
Austrumu meditācijas praktizēšana paredz noteiktu ķermeņa stāvokli (asani), elpošanas kontrolēšanu un novirzīšanu (pranajana), kā arī mantru atkārtošanu, kas nepieciešams, lai „atbloķētu enerģiju mentālā līmenī”. Patiesībā mantra ir viens no autohipnozes veidiem, kas var novest cilvēku līdz personīgās apziņas zaudēšanai, kas Austrumu garīgumā pazīstama kā nirvana.
Šīs stāvoklis tiek aprakstīts kā saplūšana ar Visumu, kas vienlaicīgi paredz personības pazušanu. Nirvanu var salīdzināt ar efektu, ko izraisa narkotiskas vielas, jo abos gadījumos cilvēkam izdodas uz kādu laiku aizmirst par savam problēmām.
Galu galā šī saplūšana ar Visumu noved cilvēku līdz galējai vientulībai, kas ir pretrunā ar mūsu dabu, jo cilvēka aicinājums ir mīlestība, tātad attiecības. Atšķirībā no mīlestības attiecībām, kurās iesaistās vismaz divas personas, nirvana ir totāla vientulība. Līdz ar to šī garīguma praktizēšanas mērķis neatbilst cilvēka aicinājumam. Dievs nav mūs radījis, lai mēs saplūstu ar dabu un zaudētu savu personību. Esam aicināti pēc brīvas izvēles izveidot personīgas attiecības ar Dievu, pieņemot Viņa Mīlestību, kas izpaužas Svētā Gara Personībā. Šādā veidā Dievs vēlas darīt mūs svētus, bet caur mums svētdarīt visu pasauli. Tas ļauj mūsu personībai attīstīties, sasniedzot vienotību ar Dievu mīlestībā.
Atcerēsimies, ka Austrumu reliģijās viss ir dievišķā izpausme, viss ir dievs (arī cilvēks). Tādējādi dievs nav Personība, bet gan kosmiskais spēks. Savukārt cilvēka uzdevums ir atbrīvoties no savas personības važām, lai savienotos ar dabas enerģiju, izšķīst dievišķajā. Protams, tas sasniedzams vienīgi atsakoties no sava unikālā „es”. Ja esmu dievs, un ja citi cilvēki ir dievs, tad mans personīgais "es" zaudē jēgu. Tāpat nav iespējams iesaistīties mīlestības saiknē ar tuvāko.
Dievišķā Atklāsme parāda šī domāšanas veida aplamību, jo Dievs ir dabas Radītājs, Kurš ar radību nesaplūst. Dievs ir transcendents attiecībā uz pārējo. Viņš ir Svētā Trīsvienība un ilgojas, lai cilvēks izveidotu ar Viņu personīgas attiecības, attīstot savu neatkārtojamo personību.
Skaidrs, ka mums ir darīšana ar diviem pretējiem garīguma ceļiem. Joga un citas Austrumu prakses piedāvā dabas misticismu, kas paredz atteikšanos no sava „es”. Savukārt jūdaisms un kristietība norāda uz apbrīnojamām personības izaugsmes iespējām, kas piepildās mīlestības saiknē ar Dievu un citiem cilvēkiem, lai mums būtu daļa pie dievišķas dabas (2 Pēt 1,4), un lai mēs kļūtu par Dieva bērniem.
Sagatavoja Marks Jermaks
Avots: „Joga – smiertelne zagrozenie”, milujciesie.org.pl
Foto: Alliance Russe, flickr.com
