Satikšanās ar tiem, kurus vājā ticības dēļ...

"Satikšanās ar viņu ticību. Atceros, kā pirmo reizi gāju pie viņiem ar Euharistiju. Kā parasti saklāju baltu galdautu, uzliku sveci. Kad izņēmu no somas krustu kāds jauns irākietis izstiepa roku, paņēma krustu un apskāva krustā sisto Kristu. Es aizdomājos, vai man ir šāda ticība? Vai līdzīgi šim irākietim, kuram nogrieza kāju, es spētu atzīt, ka ticu Jēzum? Nespēju par to runāt bez emocijām.

Tas ir apbrīnojami...

Ziniet, viņiem nebija nekādu pretenziju. Viņi nesūdzējās, bija pateicīgi par iespēju pieņemt Jēzu. Tāpat viņi piedeva saviem pāridarītājiem. Nebija ne vārda par draudiem vai lāstiem. Starp citu, caur viņiem ļoti mainījās atmosfēra slimnīcā. Viņi neslēpa ticību, neuztraucās par laicīgajām konvencijām. Viņiem pie gultas stāvēja krusts, bet acīs bija prieks pateicoties ticībai Kristum. Tas bija šokējoši. Koridoros ārsti man teica: „Māsa, ejiet tur, jo viņi gaida Komūniju.”

Cik saprotu, pirms tam šādu situāciju nebija?

Nē. Mēs, cilvēki no katoļu kalpošanas, bijām tādi kā atstumtie. Piespiesti pie sienas franču laïcité dēļ. Uzlūkojot irākiešus, mana drosme pieauga. Ziemassvētkos mēs pirmo reizi sagatavojām apsveikuma kartītes ārstiem, medmāsām un slimniekiem. Kartītes ar Jēzus bildi. Gribējām, lai katrs saņemtu apsveikumu no katoļiem. Tas daudz ko mainīja. Man vairs nepārmet staigāšanu habitā, nepatīkami aizrādījumi vairs nav jādzird. Cilvēki saka: „Māsa, vakar jūs nebijāt. Jums te jānāk katru dienu!”

Vai cilvēki Jūsu slimnīcā atgriežas pie Dieva?

Nesen atgriešanas ceļu uzsāka kāds musulmanis. Sarežģīts stāsts. Pirms tam viņš mēģināja nolēkt no 11.stāva. Šim cilvēkam bija smaga depresija. Mēs daudz sarunājamies. Reiz viņš redzēja sapni: vīrietis uzturējās kādā tumšā tunelī, bet tā galā saskatīja gaismu, kaut ko līdzīgu spīdošam tīklam. Viņš tam pieķērās un sekoja gaismai. Beigās viņš ieraudzīja medaljonu, uz kura bija redzama skaista sieviete. Kad viņš man to stāstīja, izņēmu no kabatas rožukroni. Ieraugot Dievmātes tēlu, viņš iesaucas: „Tā ir tā pati sieviete!”

Viena no brīvprātīgajām man stāstīja, ka parasti izvairījās no šī vīrieša palātas, zinot, ka viņš ir musulmanis. Tomēr tajā rītā, kad viņš redzēja savu sapni, sieviete it kā sadzirdēja sirdī Jēzus balsi: „Atgriezies, Es te gaidu.” Sieviete atgriezās istabā un pateica: „Esmu no katoļu kalpošanas grupas.” Musulmanis atbildēja: „Es jūs gaidīju! Gribu kopā ar jums doties uz lūgšanu.” Tā bija svētdiena. Pie mums viesojās koris no Notre Dame kopienas, kuram repertuārā ir dziesmas par godu Marijai. Visas Mises laikā vīrietis raudāja. Pēc Mises viņš pienāca klāt un jautāja, kas viņam jādara, lai varētu kopā ar mums pieņemt balto maizi.

Vai jūs viņu nokristījāt?

Tā bija delikāta situācija. Ir zināms, ka par atgriešanos kristietībā viņam draud nāve. Mēs baidījāmies. Viņš arī. Tādēļ viņš to nelūdza, turklāt viņa palātā bija citi musulmaņi. Taču pēc kāda laika viņš atgriezās slimnīcā. Mēs apsēdāmies kapelā un lūdzām. Iedevu viņam svētbildi ar Bezvainīgo Jaunavu. Viņš to apskāva un raudāja, stāstot, ka esot Viņu redzējis sapnī. Aicināja mūs lūgties. Iedevu viņam adresi un ieteicu personu, pie kuras jāgriežas, lai sagatavotos kristībām. Taču tad uz mūsu kapelu sāka nākt vēl cits musulmanis. Imams.

Imams arī atnāca uz Misi?

Viņš bija šokā. Tas viss pateicoties priesterim Ježijam Popeluško.

Kā tas ir?

Stāstīšu visu pēc kārtas. Katrā Francijas slimnīcā darbojas dažādu reliģiju pārstāvji, t.sk. imami, jo starp slimniekiem ir daudz musulmaņu. Ir arī ebreju rabīns, anglikāņu mācītājs un katoļu kalpotāji. Mēs visi strādājam vienā birojā uz pusslodzi, saņemot algu no valsts. Laicīgā vara rūpējas, lai katram būtu pieeja reliģijai. Piemēram, lai nāves gadījumā ebrejs vai musulmanis varētu iziet attiecīgu rituālu. Tiesa, imams neapmeklē nodaļas, kā to darām mēs. Viņš pat nedaudz garlaikojas. Kad mūsu slimnīcā ar priestera Ježija aizbildniecību izveseļojās Fransuā, man bija jāapraksta viņa gadījums kanonizācijas procesa vajadzībām. Visu notikumu, slimības un izdziedināšanas apraksts atradās man uz galda. Imams ieraudzīja šos pierakstus, izlasīja tos un uzreiz man piezvanīja: „Māsa, kad jums ir tās jūsu mises? Vai es varu atnākt?” Viņš bija ļoti pārsteigts, ka kāds izveseļojies pateicoties lūgšanai.

Tad Jūs varat daudzus musulmaņus atgriezt pie Kristus.

Agrāk bija tā, ka brīvprātīgajam satiekot musulmani, viņš tika informēts, ka slimnīcā ir imams. Pēc pr.Ježija brīnuma atļāvos sākt piedāvāt viņiem iespēju aprunāties par Kristu. Paradoksālā kārta musulmaņi ir pietiekoši atvērti un labprāt ar mums sarunājas. Stāsts ar pr.Ježiju daudz ko mainīja slimnīcā un pat visā Francijā. Personāls pēkšņi sāka meklēt internetā informāciju par Popeluško un to lasīt. Viena no ārstēm pastāstīja par šo gadījumu paziņām, bet tie izdomāja uzrakstīt par lugu par priesteri Ježi un izrādīt to visā Francijā. Starp citu, Popeluško bija arī medmāsu kapelāns. Šis fakts saviļņoja cilvēkus slimnīcā. Pēc izdziedināšanas pie manis atnāca kāda medmāsa, ateiste. Viņai rokās bija daudz avīžu. Viņa man vaicāja, vai tā ir tiesa, ka pēc Le Parisien rakstītā mūsu slimnīcā notika brīnums, un es to esmu redzējusi?

Dzeltenais Le Parisien uzrakstīja par pr.Popeluško? Tas gan ir brīnums. Ko Jūs viņai atbildējāt?

Ka tā ir patiesība. Vēlāk viņa man jautāja, kā sakontaktēties ar kādu priesteri. Viņa gribēja izsūdzēt grēkus. Pēc 25 gadu pārtraukuma viņa atgriezās Baznīcā. Pašlaik viņa ir dedzīga draudzes locekle un pr. Ježija godinātāja. Tas parāda, ka šādi notikumi ir svarīgi ne tikai kanonizācijas procesam. Dievs to izdarīja visai Baznīcai un pasaulei. Pat tas, ka šī saruna notiek kādas kopienas mājā Parīzē, kas rūpējās par musulmaņiem, kuri atgriezušies kristietībā. Tā nav nejaušība. Caur pr.Ježiju Dievs parāda mums ceļu.

Atgriezīsimies 2012. gadā. Ko šeit patiesībā „izdarīja” pr.Ježijs?

Fransuā kungs pēc 11 gadu ilgas ārstēšanas nonāca paliatīvas aprūpes nodaļā. Pirms tas viņš jau bija pārcietis gan ķīmijas terapiju, gan kaulu smadzeņu transplantāciju. Vīrietim bija metastāzes un trūka cerību. Viņa sieva Chantale nolika istabā Dievmātes figūru. Viņi no tā nekaunējās, kas Francijā ir retums. Sieviete palūdza, lai kāds nāk pie vīra ar Komūniju. Fransuā bijā tādā stāvoklī, ka bieži sniedzu viņam Komūniju kopā ar ūdeni, reizēm viņš atradās bezsamaņā. Atlika tikai lūgties. Aicināju viņa sievu lūgt ar kāda svētā aizbildniecību. Viņa uzskatīja, ka pietiks ar Dievmāti. Vīra stāvoklis bija kritisks. Šantala palūdza man apbedīšanas biroja adresi un palīdzību, izvēloties zārku. Atbildēju, ka sākumā obligāti jāuzaicina priesteris. Man bija iekšēja pārliecība, ka Fransuā dzīvos. Taču Šantala iebilda, ka to var darīt, skatoties no situācijas, ka nav vērts priesteri aicināt speciāli.

Un situācija notika 14.septembrī. Pr.Ježija Popeluško dzimšanas dienā.

Tā bija arī mūsu kapelāna dzimšanas diena. Caur to arī priesteris izjuta saikni ar pr.Ježiju. Viņi bija vienaudži. Tuvojas plkst.15, tā bija piektdiena. Fransuā atradās bezsamaņā. Priesteris viņam sniedza slimnieku sakramentu un pēkšņi izņēma no kabatas pr.Ježija bildīti. Viņš sāka lūgties skaļā balsī: „Tā ir Tavas piedzimšanas diena. Ja vēlies, vari kaut ko izdarīt tieši šodien!” Tā bija spēcīga, droša lūgšana. Tad mēs aizgājām. Bildīte palika pie Fransuā.

Un tad?

Sestdienas rīts. Man bija brīva diena. Atcerējos, ka apsolīju atnākt pie Fransuā ar Komūniju. Tomēr domāju: kāda jēga, viņš noteikti jau ir miris... Tomēr kaut kas mani tā kā aizdzina uz slimnīcu. Ieejot palāta, ieraudzīju tukšo gultu. Iedomājos – skaidrs, droši vien jau morgā. Tomēr sadzirdēju tekoša ūdens skaņu. Kāds svilpoja. Atvēru vannas istabas durvis un paliku mēma. Tad uzreiz piezvanīju priesterim.

Kā viņš reaģēja?

Lika man nomierināties.

Vai Jūs to dēvējāt par brīnumu?

Neatceros, biju ļoti saviļņota. Tas bija spēcīgs notikums. Vakarā redzēju cilvēku uz nāves sliekšņa, bet no rīta viņš svilpoja, skuva bārdu un bija saģērbies.

Un ko priesteris? Viņš noteikti uzreiz atbrauca.

Nekā tamlīdzīga. Viņš uztvēra to mierīgi. Ticība pārceļ kalnus.

Un ko ārsti?

Atceros, ka viņi sapulcējās pie Fransuā ar medicīniskajām kartēm, analizēja, uzdeva jautājumus: „Kurš un kādas zāles Jums iedeva?”, „Ko Jūs izdarījāt?”. Viņi nespēja to saprast. Kad kļuva skaidrs, ka tas ir pārdabisks notikums, neviens no ārstiem neatnāca, lai paustu prieku. Viņiem tas bija zaudējums, kaut kas izgāja ārpus viņu kontroles. Tādēļ man bija problēmas ar medicīniskas dokumentācijas savākšanu. Bija nepieciešams apliecinājums, ka no medicīnas skatu punkta izveseļošanās ir neizskaidrojama. Mani pārsūtīja no vienas nodaļas uz otru. Neviens negribēja ņemt un izpētīt Fransuā dokumentus.

Bailes no Dieva eksistences pierādījuma.

Tieši tā. Tomēr ar laiku tas sāka mainīties. Runa jau nav tikai par atgriešanos. Ir mainījusies atmosfēra un pat slimnīcas politika. Iepriekš mums tika organizētas konferences un apmācības, piemēram, par eitanāziju. Tika apgalvots, ka nav vajadzīgas paliatīvās aprūpes nodaļas, ka cilvēkam ir tiesības nomirt bez ciešanām. Pēc izdziedināšanas gadījuma šādas sesijas vairs nenotiek. Tā vietā tika organizēta apmācība par to, kā izveidot paliatīvo aprūpi! Kā būt kopā ar cietēju, kā ar viņu sarunāties, kad viņš lūdz eitanāziju, kā viņu no tā attālināt, jo cilvēki paši lūdz nāvi. Arī tas ir brīnums ar pr.Popeluško aizbildniecību. Starp mums, katoļiem, un ārstiem panākta klusa vienošanās: mums atvērtas slimnīcas nodaļas, ir nodrošināta brīva pieeja pacientiem, kas ir neoficiāla, jo laicīgajā Francijā tas nav iespējams.

Dievā plānā šim brīnumam bija tālas sekas...

Tāpat kā visam citam. Starp citu, brīnums ar Jāņa Pāvila II aizbildniecību arī notika Francijā. Tās ir skaidras zīmes no debesīm. Kungs Dievs caur Fransuā parādīs arī citas lietas – ģimenes skaistumu, kā arī tās pārbaudījumus. Par to pastāstīšu, kad būs zināms pr.Ježija kanonizācijas datums. Pašlaik nevaru. Kādai ģimenei mājās ir kapela ar pr.Ježija relikvijām, viņi ir lieli šī priestera godinātāji...

Vai šī ģimene viņu pazina?

Nedz viņi, nedz es. Vismaz tiešā veidā ne. Toties tagad es izdalu pr.Ježija bildītes pat musulmaņiem!

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Dowód na istnienie Boga, gosc.pl

Foto: polityka.pl