Taču objektīvie skaitļi rāda, ka realitāte diezgan krasi atšķiras no šiem secinājumiem: pēc Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta analīzes, ja lielāko daļu valstis, kas piedalās konferencē, brīvprātīgi pildīs apņemšanās, par ko pastāv likumīgas šaubas, jo trūkst sankciju mehānismi par iespējamām atkāpšanām, temperatūras samazināšanas rezultāts uz mūsu planētas šī gadsimta beigās nebūs lielāks par divām viena grāda desmitdaļām. Vēl mazāku entuziasmu izrāda dāņu ekologs “sķeptiķis” Bjorns Lomborgs – pēc viņa vērtējuma Parīzes konferences ietekme maksimāli sasniegs 0,17° pēc Celsija skalas un izmaksās tūkstoš miljardu dolāru gadā.
“Glābjošā” cerība, kas tiek likta uz Parīzes samitu, ir viena no viltus mītiem, ar kuru palīdzību tiek uzturētas publiskas debates par klimata izmaiņām, bet kas nerod savu pamatu ANO Starpvaldību klimata izmaiņu komisijas (IPPC) dokumentos.
Parīzes samita centrā ir vēlme apturēt temperatūras pieaugumu salīdzinājumā ar pirmsindustriālo periodu līdz 2° C (šodien ir aptuveni +0,9° C, proti, apmēram puse no tā, ko vēlas panākt). Un šis ir tas slieksnis, ko nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt? Nē, izskatās, ka šis mērķis ir izvirzīts patvaļīgi, bez zinātnisku aprēķinu pamatojuma. Saskaņā ar pēdējo ANO diskusiju ziņojumu, pieejamie aprēķini par klimata izmaiņu ietekmi tika apkopoti diagrammā, kas skaidri parāda, ka pieaugot temperatūrai līdz 2-2,5°, pozitīvas un negatīvas sekas ir līdzvērtīgas.
Ilgtermiņā negatīvas klimata izmaiņu sekas tomēr pārsniegtu pozitīvās, kā par to liecina ekonomistu aprēķini. Bet, ja raugāmies uz tagadni, tad lielāka vides aizsardzības problēma saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem ir gaisa piesārņojums dzīvojamās telpās visnabadzīgākajās valstīs. Šis piesārņojums veidojas nevis pārspīlētā fosilo enerģijas avotu (nafta, gāze, ogles) izmantošanas, bet gan tā pieejamības trūkuma dēļ, jo to vietā izmanto “dabisko” kurināmo.
Šī problēma skar gandrīz 3 miljardus cilvēku un tiek lēsts, ka tā ir par nāves iemeslu aptuveni 4,3 miljoniem cilvēku gadā (smalko daļiņu koncentrācija dzīvojamās telpās tur ir apmēram 1000 mikrogrami kubikmetrā, kas 20 reizes pārsniedz to, kas tiek novērota kādā Rietumeiropas pilsētā. Šiem cilvēkiem lielāks gāzes vai ogļu patēriņš nestu pozitīvas izmaiņas.
Šī ir tā dilemma, kas mums jārisina. “Bagāto” patēriņa samazināšana nepalīdzēs izmainīt gāzu izmešu apjomu, kas ir paredzēts šajā gadsimtā vai arī izmainīs to minimāli. Piemēram, Eiropas CO2 izmešu apjomi pasaules līmenī ir samazinājušies no 20% 1990. gadā līdz 10% šogad, bet līdz 2030. gadam tiks samazināti līdz 7%. Apmēram trīs ceturtdaļas izmešu nākamajos gadu desmitos nāks no valstīm ar zemiem ienākumiem.
Pakļaut viņus drastiskiem ierobežojumiem nozīmē aizkavēt to procesu, kas veicina ekonomisko apstākļu uzlabošanos, pateicoties kam savukārt pēdējo 30 gadu laikā ir samazinājies iedzīvotāju nabadzības līmenis, bērnu mirstība, kā arī pieaudzis dzīves līmenis un spēja aizsargāties no ekstremāliem klimatiskiem apstākļiem. Labklājības līmenis daudz vairāk ir saistīts ar ienākumiem, nekā ar klimatu – Norvēģijā un Izraēlā ir pilnīgi pretēji klimatiskie apstākļi, bet līdzīgie dzīves apstākļi. Savukārt Izraēla un arābu kaimiņvalstis bauda tādu pašu klimatu, bet tajās ir atšķirīgs ekonomiskas un humanitārās attīstības līmenis.
Bez tam valstīs ar augstākiem ienākumiem, kur tika stimulēta atjaunojamās enerģijas avotu izmantošana, pieaugot izmaksām par enerģiju, lielākus zaudējumus cieta tieši cilvēki ar mazāko pārticības līmeni.
Politiskie projekti, kas stājās pretī klimatiskām izmaiņām, līdz šim nav manāmi ietekmējuši un arī nākotnē neietekmēs klimata evolūciju (tikai 1,5% pasaules enerģijas tiek iegūts, izmantojot saules un vēja enerģiju). No Parīzes konferences, kā jau teikts, nevar sagaidīt neko citu.
Meklējot risinājumu, žurnāla “Ekonomists” jaunākajā numurā uzsvērts, ka būtu vēlams drastiski samazināt subsīdijas, ko valdības piešķir gan atjaunojamo, gan fosilo enerģijas avotu izmantošanai.
Tādā veidā daļu no ietaupītajiem līdzekļiem varētu novirzīt uz pētnieciskām aktivitātēm enerģētikas jomā, attīstot ražošanas formas, kas minimāli satur oglekli, kā arī mazāk izmaksā un reizē ir tikpat uzticami, kā tās, ko šodien garantē fosilie avoti. Taču arī tas nebūs “ēdiens par brīvu”. Tomēr tā ir cena, ko būtu vērts maksāt, lai izvairīties no mazticama, bet liela riska, kas vārētu atklāties garākajā laika posmā.
Avots: Francesco Ramella, Sacrificare il nostro benessere sull'altare del clima? E' un costo inutile e dannoso per i più poveri, nuovabq.it
Foto: Ask The Climate Question, flickr.com
