Žēlsirdības gads nav vienkārši jauna tēma, ko pārdomāt teoloģiskajās konferencēs un draudžu saietos, bet, kā tas bija ar visiem citiem pāvestu izludinātiem īpašai tēmai veltītiem gadiem, tā ir jauna un reāla žēlastība, ko Dievs vēlas dod cilvēcei. Pāvesta skatījumā tas ir labvēlīgs laiks, lai izmainītu dzīvi! Tas ir laiks, lai ļautu aizskart sirdi (Jubilejas izsludināšanas bulla “Žēlsirgības vaigs”, 19).
Atcerēsimies Jēzus apsolījumu par atslēgām sv. Pēterim un viņa pēctečiem: “Ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt 16, 19). Žēlsirdības gads ir mums dota jauna iespēja, lai notiktu pagrieziens modernās cilvēces vēsturē, mūsu valstī, ģimenē vai personīgajā dzīvē, lai notiek stabilas izmaiņas mūsu planētas garīgajā klimatā.
Skaidrojot Jubilejas gada nodomu oficiālajam Dieva žēlsirdības gada laikrakstam Credere, pāvests teica, ka nonācis pie šī lēmuma, pārdomājot par Dieva žēlsirdību, ko uzsvēris jau svētais Jānis Pāvils II, kā arī situāciju pasaulē:
“Es atskārtu, ka vajag kaut ko darīt, turpinot šo tradīciju. Tā nebija izkalkulēta stratēģija, bet man tas nāca no iekšienes: Svētais Gars kaut ko vēlas.
Tas ir pats par sevi saprotams, ka šodienas pasaulei ir vajadzīga žēlsirdība, vajadzīga līdzcietība. Esam pieraduši pie sliktām ziņām, pie nežēlīgām ziņām, ziņām par visbriesmīgākajām vardarbībām. Pasaulei ir jāatklāj, ka Dievs ir Tēvs, ka Viņš ir žēlsirdīgs, ka vardarbība nav ceļš, ka nosodīšana nav ceļš, par kuru dažreiz iet arī Baznīca, uzsverot vienīgi morāles normas, bet daudzi cilvēki tad paliek ārpusē. Man ienāca prātā salīdzināt Baznīcu ar kara hospitāli. Tā ir patiesība, ka ļoti daudzi cilvēki ir ievainoti un jūtas iznīcināti! Ievainotu cilvēku jaaprūpē, jāpalīdz dziedināt, nevis jāsūta nodod holestirola analīzes.
Ticu, ka tieši tas ir žēlsirdības brīdis. Mēs visi esam grēcinieki, visi nesam iekšējo smagumu. Es jūtu, ka Jēzus vēlas atvērt savas sirds durvis, ka Tēvs vēlas rādīt savu žēlsirdības “klēpi”, un tādēļ mums sūta Svēto Garu, lai mūs aizkustinātu un izkustinātu. Tas ir piedošanas gads, tas ir izlīgšanas gads. No vienas puses, redzam, ka pastāv ieroču tirzniecība, ieroču, kas nogalina, ražošana, nevainīgo nogalināšana barbariskā veidā, cilvēku un bērnu izmantošana: notiek cilvēces profanācija, tāpēc, ka cilvēka dzīvība ir svēta – viņš ir Dzīvā Dieva attēls. Lūk, Tēvs saka: Apstājieties un nāciet pie Manis. Tas ir tas, ko es redzu pasaulē.”
Pāvesta Franciska skatījumā žēlsirdība nav tikai viena aktivitāte, ko izvērst ārpus baznīcas, bet to vispirms jāpiedzīvo katram kristietim, tā ir nepieciešama viņam pašam: “Esmu grēcinieks, es jūtos, kā grēcinieks, esmu pārliecināts, ka tāds es esmu. Esmu grēcinieks, kuru Kungs uzlūkoja ar žēlsirdību. Kā teicu ieslodzītajiem Bolīvijā, es esmu cilvēks, kuram ir piedots. Dievs mani uzlūkoja ar žēlsirdības skatienu un piedeva. Vēl šodien es daru kļūdas un grēkus un ik pēc piecpadsmit, divdesmit dienām izsūdzu grēkus. Un, ja es izsūdzu grēkus, tad to daru tāpēc, ka man ir nepieciešams izjust, ka Dieva žēlsirdība ir pār mani.”
Žēlsirdības gads sāksies ar Žēlsirdības durvju atvēršanu Svētā Pētera bazilikā. Pāvests vēlējās, lai katrā bīskapijā tiek atvērtas līdzīgas Jubilejas gada durvis, “caur kurām ieejot, ikviens varēs piedzīvot Dieva mīlestību, kas mierina, piedod un dāvā cerību.” Protams, durvis ir simbols, izejot caur Jubilejas gada durvīm, cilvēku visdrīzāk nepārņems laimes sajūta. Durvis ir satikšanās ar Kristu simbols. Tieši to pāvests uzsvēra, atverot pirmās Jubilejas durvis Centrālāfrikas Republikā Bangi galvaspilsētas katedrālē 29. novembrī. Pēc simboliskā žesta pāvests pieņēma vairāku jauniešu grēksūdzes, tādējādi cieši savienojot iziešanu cauri Žēlsirdības durvīm ar izlīgšanas sakramentu.
Pāvesta žests un vārdi atklāj žēlsirdības gada nodomu un to, kādus rezultātus viņš sagaida. Kopš 2011. gada Centrālāfrikā plosās pilsoņu karš. Kara posta, nabadzības un naida izmocītiem cilvēkiem bija nepieciešams dzirdēt labo vēsti: “Šodien Bangi kļūst par pasaules garīgo galvaspilsētu. Šajā zemē Žēlsirdības gads iesākās agrāk. Šī ir zeme, kas vairākus gadus cieš no kara un naida, sapratnes trūkuma, miera trūkuma. Bet šajā ciešanu pilnajā zemē, tiek ietvertas visas valstis, kas iznes kara krustu. Bangi kļūst par lūgšanas garīgo galvaspilsētu, pateicoties Tēva žēlsirdībai. Mēs visi lūdzam mieru, žēlsirdību, izlīgšanu, piedošanu, mīlestību. Lūgsim mieru Bangi pilsētai, visai Centrālāfrikai, visai pasaulei un visām valstīm, kas cieš no kara!”
Vēl dienu pirms pāvesta ierašanās Bangi notika apšaudes. Varēja dzirdēt visdrūmākās prognozes pāvesta vizītei. Bet viņš neatcēla braucienu. Rezultātā cilvēki bija pacelti garā, saviļnoti un prieka pilni. Pilsētā ienāca miers. Cilvēki, kas dzīvoja konfliktā, satikās kā brāļi. Atskaitot jau ierastu un vienmēr auglīgu evaņģēlisko kristiešu kopienas apmeklējumu, ar kuru katoļus vieno “asins ekumenisms”, pāvests apmeklēja arī mošeju, uzsverot: “Kristieši un musulmaņi ir brāļi. Par tādiem mums jāuzskata viens otru un tā jāuzvedas. Kopā teiksim “nē” naidam, “nē” atriebībai, “nē” vardarbībai, it īpaši tai, kas tiek pastrādāta reliģijas vai Dieva vārdā. Dievs ir miers”. Pēc mošejas vizītes pāvests uzaicināja imamu iekāpt papamobilī un kopā apbrauca laukumu, sveicot sapulcējošos cilvēkus.
Jauniešiem viņš divus atslēgas vārdus: “lūgšana, kas uzvar ļaunumu”, un “aktīva darbošanās miera labā”. Miera saites jāveido katru dienu, tas ir “roku darbs”, šajā procesā ir jāiesaista visa mūsu dzīve. “Kā to panākt? Neienīsti nevienu, daudz piedod. Tev nebūs sirdī naida, ja tu piedosi. Tu svinēsi uzvaru, jo tad tu uzvarēsi visgrūtāko cīņu savā dzīvē. Tu būsi mīlestības uzvarētais. Miers ienāk ar mīlestības palīdzību”.
Tas, ko pāvests teica un izdarīja Āfrikā, palīdz mums saprast, ka Žēlsirdības gads ir mīlestības skola: “Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve: nodomi, attieksme, uzvedība, kas izpaužas ikdienas rīcībā.” Žēlsirdības gads ir kā svētceļojums, ko pavada iekšējā izaugsme. Šai izaugsmei ir viarāki etapi: pārstāt tiesāt, piedod un dalīties. “Vispirms ir teikts, lai mēs netiesājam un nenosodām. Jēzus prasa arī piedot un dāvāt. Būt piedošanas instrumentiem, jo mēs kā pirmie to esam saņēmuši no Dieva. Būt dāsniem attiecībās ar visiem, zinot, ka arī Dievs izlej savu labvēlību pār mums ar lielu augstsirdību.” (Žēlsirdīgais vaigs, 14).
Žēlastības gads būs arī laiks iziet ārpus baznīcas mūriem. Pāvests daudzkārt aicināja ticīgos, doties uz perifērijam, pie nabagiem, pie cilvēkiem, kuri cieš: “Nekritīsim vienaldzībā, kas pazemo, pieradumā, kas anestezē dvēseli un traucē atklāt jauno, cinismā, kas iznīcina. Atvērsim savas acis, lai uzlūkotu pasaules ciešanas, daudzo brāļu un māsu brūces, kuriem ir atņemta cieņa, un jutīsimies pamudināti ieklausīties viņu saucienā pēc palīdzības. Lai mūsu rokas satver viņu rokas, un pievilksim viņus sev klāt, lai tie sajūt mūsu tuvuma, draudzības un brālības siltumu. Lai viņu sauciens kļūst mūsējais, un kopā mēs varēsim salauzt vienaldzības mūri, kas bieži valda pār visu, lai tādējādi noslēptu liekulību un egoismu.”
Žēlsirdības gads, kā teica pāvests šo svētdien “Kunga eņģelis” lūgšanas laikā, ir iespēja kristiešiem dalīties visdārgākajā: “Katrs no mums ir aicināts palīdzēt iepazīt Jēzu tiem, kuri vēl viņu nepazīst… Ja paskatīsimies sev apkārt, ieraudzīsim cilvēkus, kas ir gatavi sākt vai atsākt ticības ceļu, ja vien satiktu kristiešus, kuri ir iemīlējušies Jēzū. Vai mums nevajadzētu un vai mēs nevarētu būt tie kristieši? Vai es esmu patiesi iemīlējies Jēzū? (..) Un, ja esmu iemīlējies, man Viņu jādod iepazīt citem.”
Žēlsirdības gads būs bagāts ar žēlastībām, bet noteikti arī ar pretdarbību. Jo Jēzus brīdina savus mācekļus, ka starp kviešiem tiek iesētas arī nezāles. Sātans, par kura darbību bieži atgādina Francisks, centīsies aptraipīt skaistas lietas. Atcerēsimies, ka priesterības gadā atklātībā nonāca skandāli. Toreiz Jēzus Sirds svētkos 2011. gadā pāvests Benedikts nevilcinājās atzīmēt, ka “varēja sagaidīt, ka ienaidniekam atjaunots priesterības spožums nepatiks, viņš vēlētos, lai tā pilnīgi izūd, lai Dievs galu galā tiek izstumts no pasaules. Tādā veidā notika, ka tieši prieka gadā par priesterības sakramentu nāca klajā priesteru grēki”.
Uzsākot Žēlsirdības gadu Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, steigsimies viņas patvērumā. Tā ir izteikta pāvesta vēlme. Viņai, kas pēc Dieva nodoma sadragāja čūskai galvu, ir dota žēlastība būt nomodā pār Dieva bērniem un pasauli. Ar iekšējo piekrišanu un paļāvību pieņemsim mūsu garīgā gana aicinājumu ieiet Jubilejas gadā, kura “mērķis ir izdzīvot ik dienas žēlsirdību, ko Tēvs vienmēr izlej pār mums. Šajā Jubilejā ļausim Dievam mūs pārsteigt. Viņš nekad nepagurst atvērt savas sirds durvis, lai atkārtotu, ka mūs mīl un vēlas dalīties ar mums savā dzīvē” (Žēlsirdīgais vaigs, 25).
Foto: wikipedia.org
