Jāpiebilst, ka attiecībā uz Latvijā aktuālo bēgļu jautājumu Sinode norāda, ka būtu nepieciešams atbalstīt bēgļus, migrantus un vajātos, kā arī personas, kuru ģimenes ir tikušas atšķirtas migrācijas dēļ. Tomēr Baznīca uzskata, ka bēgļiem ir jārespektē viņus uzņēmušo valstu likumi.
Kā atzīmē poļu izdevuma Gość Niedzielny analītiķis Vatikānā, priesteris Tomašs Jaklevičs (Tomasz Jaklewicz), vērtējot Sinodes sauso atlikumu, nav vērts steigties ar secinājumiem, jo šis pasākums ir izraisījis pārāk daudz emociju gan Baznīcā, gan ārpus tās. „Liberālie mediji centīsies uzspiest savu Sinodes vīziju, uzsverot šķelšanas līnijas Baznīcā, veidot izkropļoto pāvesta tēlu, kurš radot jaunu, „mūsdienīgu” Baznīcu, un kuram traucē konservatīvie bīskapi (galvenokārt no Polijas). Galējie konservatori apgalvos, ka Baznīca atkāpjas no Evaņģēlija un maina doktrīnu. Neticēsim šiem stāstiņiem, skatīsimies uz Baznīcu un Sinodi ar ticību,” aicina Jaklevičs. Pāvests Francisks ir aicinājis Sinodi uz atklātu diskusiju, un šis aicinājums ticis sadzirdēts. Līdz ar to bīskapi varēja saskatīt, ka pastāv uzskatu daudzveidība tādos jautājumos kā Baznīcas un pasaules attiecības, saikne starp žēlsirdību un patiesību, kā arī doktrīnas un pastorālas prakses savstarpējā atbilstība.
Gala dokuments sastāv no 94 pantiem un trim lielām sadaļām – „Baznīca, kas ieklausās ģimenēs” (aktuālās situācijas izvērtējums), „Ģimene Dieva plānā” (katehēze par ģimenes tēmu) un „Ģimenes misija” (pastorālie aspekti). Dokumentā ir vērts iedziļināties, paturot prātā, ka tā ir 300 dažādu Sinodes tēvu vienotā balss, kas pauž nevis kādas sensācijas, bet aicina dziļāk izdzīvot savu kristīgo identitāti.
Sinodes sakarā daudz ticis runāts par „liberālā” spārna bīskapu aktivitātēm, kuri ir faktiski aicinājuši pārskatīt Baznīcas doktrīnu. Jāatzīst, ka daļa Sinodes dalībnieku faktiski neatbalsta iepriekšējo pāvestu Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI mācību, ļaujot saprast, ka Evaņģēlija prasības attiecībā uz laulību un ģimeni ir pārāk augstas. Baznīcas pozīcijas pārskatīšana saskaņā ar „modernistu” ilgām faktiski nozīmētu kompromisu ar „relatīvisma diktatūru”, ko Benedikts XVI visai pamatoti uzskatīja par vienu no vislielākajiem draudiem mūsdienu kristietībai. Tomēr arī šīs pretrunas bīskapu vidū Baznīcas vēsturē nav nekas jauns, un tās nav pamats panikai un apokaliptiskām prognozēm par katolicisma nākotni.
