“Melnajai leģenda” par katoļu inkvizīcijas noziegumiem ir maz kopīga ar vēsturiskiem faktiem. Paturēsim prātā, ka Katoļu Baznīcai ir daudz ienaidnieku, kuriem ir tieksme kaut ko izdomāt vai vismaz pārspīlēt. Leģenda par inkvizīciju iespaidīgi iedarbojas uz iztēli. Līdz ar to filmas vai literatūru par šo tematu ir viegli pārdot. Turklāt katoļiem piemīt tendence “pagriezt otro vaigu”, savukārt protestanti bieži meklē iespēju pamatot, kāpēc Katoļu Baznīca “nav īsta”. Nerunāsim šeit par Kalvina režīma upuriem Šveicē vai traģisko katoļu likteni Anglijā karaļa Henrika VIII laikos, kaut gan toreiz bojā gājušo bija daudz vairāk, nekā inkvizīcijas gadījumā. Nav runa par aprēķiniem, kurš nogalinājis vairāk cilvēku. Tomēr būtu vērts apzināties, ka vēsturē nekas nav balts vai melns.

/Marko Tozati/ Ričards Dokinss (Richard Dawkins) asi nokritizēja liekulīgo policijas rīcību Londonas praidā, kas cildina homoseksuāļu dzīves stilu. Pazīstamais ateists kritizēja drošības dienestus, jo tie piespieda Lielbritānijas eksmusulmaņu padomi (LBMP: Council of Ex-Muslims of Britain) aizvākt plakātus Alahs ir gejs, turpretī ļāva palikt plakātiem, uz kuriem bija rakstīts Jēzus ir gejs.

Viens no galvenajiem kārdinājumiem, ko sātans iesēj cilvēka sirdī attiecībā uz grēksūdzi, ir šāds: „Kāda jēga mesties uz ceļiem cita cilvēka, grēcinieka, priekšā? Ej uz mežu, Dievs taču ir visur! Izkliedz savus grēkus, pieraksti uz kartītes un sadedzini! Kaut kā jau tas viss līdz Dievam nonāks.”