Dažreiz, polemizējot ar Katoļu Baznīcu un citām tradicionālām kristiešu konfesijām, jauno reliģisko kustību sludinātāji apgalvo, ka zīdaiņu kristības ir pretrunā ar Bībeli, jo viņiem nav ticības un lēmumu viņu vietā pieņem vecāki…

Lūgšana nav veids, kā „piespiest” Dievu izpildīt mūsu gribu. Kristietim jāpatur prātā, ka laba lūgšana pirmām kārtām izmaina viņu pašu. Arī harismātiskas aizlūgšanas dalībniekiem būtu jāizturas pret notiekošo piesardzīgi un ar veselo saprātu, intervijā skaidro dogmatiskas teoloģijas doktors pr. Gregors Stšelčiks (Grzegorz Strzelczyk): Kristietība nesniedz vieglus risinājumus. Tā sludina, ka nepastāv neviens veids, kā kontrolēt realitāti. Mēs ticam – un šī ir mūsu reliģijas fundamentālā pārliecība – ka brīvības Dievs ļāvis mums pašiem par sevi lemt. Vienlaikus arī Viņš neļauj ar Sevi manipulēt.

Jēzus Mātes Marijas kā Dievmātes godināšana vēsturiski kļuvusi par vienu no klupšanas akmeņiem attiecībās starp dažādiem kristietības virzieniem. Ja protestantismā Marija ir tikai sieviete, kura piedzemdēja Pestītāju, tad katolicismā un pareizticībā Viņas loma atpestīšanas stāstā ir nesalīdzināmi lielāka. Arī šajās augusta dienās, kad Aglonas bazilikā tikko noslēgušas Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svinības, daudzi novērotāji uzdod to pašu jautājumu: kāpēc Marija?