Skaidrs, ka Fidela Kastro nāve nav īpašs notikums kristiešiem un visiem tiem, kuri uzskata sevi par brīvās pasaules pārstāvjiem (lai ko tas arī šodien nenozīmētu). Tomēr simboliskā veidā to var uztvert kā Kubas revolūcijas stāsta noslēgumu. Tāpat vērts pakavēties pie dažām atmiņām, ar kurām „Pēdējās sarunās” dalās pāvests Benedikts XVI.

Ļaudis, kas strādā 12 stundas 7 dienas nedēļā... Ja kāds uzskata, ka tas nodrošina sajūtu „esmu kaut kā vērts” vai „esmu pelnījis, lai būtu mīlēts”, tā nav nekāda izaugsme. Par to intervijā portālam deon.pl stāsta priesteris un psihoterapeits Jaceks Prusaks SJ (Jacek Prusak).

/Pēteris Bankovskis/

Astoņpadsmitais novembris ir iegansts plašākam ieskatam tajā, kas mūs aptver, veido, paceļ un degradē. Cik vēl mūsos ir ideālisma, cik sapņu? Vai esam karogs vai tikai skrandas? Vai skanam valsts himnā vai raustāmies neartikulētā gārdzienā? Varbūt esam tikai tehnoloģiju piedēkļi? Valstiskums, protams, ir konstrukcija, Providences, nejaušību, cilvēku likteņu kaleidoskopisko impulsu radīta struktūra. Tehnoloģiska konstrukcija, kuras uzturēšana, kā māca vēsture, agri vai vēlu nonāk tehnokrātu rokās.