Dzīves laikā mēs ilgojamies pēc dažāda veida brīnumiem. Tomēr vislielākais brīnums, uz ko mums būtu jāgaida, un kas mainītu ne tikai mūs, bet arī cilvēkus mums apkārt, ir mūsu pašu svētums.

Būt katolim – tas reizē nozīmē arī būt daļai no visapbrīnojamākās miesas, kas jebkad ir radīta. Kāpēc? Jo to ir radījis Kristus. Jēzus sacīja Pēterim: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu Savu Baznīcu” (Mt 16,18). Viņš nesacīja: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu vienu no savām baznīcām.” Daudzi katoļi pat neapjauš, cik brīnišķīga dāvana ir būt katolim, jo viņi Katolisko Baznīcu uzlūko tikai kā vienu no daudzām reliģijām, kurai nav kāda īpaša un nozīmīga loma pasaules vēsturē. Bet nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.

/Diāna Montaņa/

Gadsimtiem ilgi kristieši ir vērsušies pie svētā Jāzepa, kas ir spēcīgs aizbildnis un ticīgo sargātājs, tēvs un draugs. Viņš tiek godināts kā Mājas dzīves košums, Mirstošo gādnieks un Biedinājums ļauniem gariem, tādēļ arī kristieši vēršas pie viņa lūdzot dziedināšanu un atgriešanos, palīdzību bērnu audzināšanā, meklējot jaunu darbu vai mājokli, kā arī visās savas miesas un dvēseles vajadzībās.