/Marks Jermaks/

Ticība tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, balstās uz konkrētiem faktiem, kas pieejami katram cilvēkam, un kas palīdz ieticēt un izveidot personiskas attiecības ar Pestītāju. Bez ticības uz Kristus augšāmcelšanos nav atpestīšanas. Tādēļ Jēzus saka: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk 16,16)

/Marks Jermaks/

Mūsdienu informācijas pieejamība par dažāda veida garīgiem un emocionāliem draudiem, pie kuriem, neapšaubāmi, pieder sektas vai destruktīvi kulti, nebūt nemazina to cilvēku skaitu, kuri nonāk kārtējos slazdos. Pastāv vairāki psiholoģiski, sociāli un garīgi faktori, kas piebaro totalitāras reliģiskas kustības, nodrošinot tām aizvien jaunu „lielgabalu gaļu”. 

Būtu jāsāk ar to, ka pats sektas jēdziens postmodernā sabiedrībā kļūst grūti definējams. Paliekot politkorektuma un iecietības paradigmā, kuram ir tiesības atzīt citu cilvēku subjektīvo pārliecību par „destruktīvu”? Galu galā, cilvēki sektās pārsvarā uzturas brīvprātīgi, un ne jau visos gadījumos netradicionāli reliģiski kulti nozīmē terora aktus, masu pašnāvības vai īpašumu atņemšanu „kopienas labā”. 

Atšķirībā no veselīgiem tradicionālas reliģijas virzieniem (tas attiecas ne tikai uz kristietību, bet arī uz citām pasaules reliģijām), sektas balstās ideoloģijā, kas apspiež cilvēka individuālo brīvību un atbildību par savu dzīvi. Tādēļ katrā sektā var sastapties ar dažādām manipulācijas izpausmēm, kad „augstu mērķu” vārdā visai plaši tiek lietota faktu noklusēšana un klaji meli. 

Jaunu adeptu piesaistei sektas sola dziedināšanu no visām kaitēm, pašizaugsmes iespējas, pseidoterapeitiskas un ezotēriskas mācības, kuras sniedzot atbildes uz visiem dzīves jautājumiem. Parasti manipulēšana sākas jau potenciālā upura uzrunāšanas brīdī: cilvēkiem uz ielas tiek dalītas reklāmiņas par „bezmaksas angļu valodas kursiem”, uz kuriem atnākot izradās, ka tas ir reliģiska rakstura pasākums. Vai arī „bērnu un jauniešu atpūtas nometnes”, kas patiesībā ir sektantu kopienas, kur tiek veikta jaunpienācēju ideoloģiskā „apstrāde”. Vai arī labdarības koncerti, kas reāli ir drīzāk kādas organizācijas dievkalpojumi.

Lielajā ceturtdienā mēs atceramies un pateicamies par divām brīnišķīgām dāvanām, ko Kungs ir atstājis visu laiku mācekļiem: tā ir priesterība un Euharistija. Divas dāvanas, divi sakramenti, divi lieli dārgumi, kas ir doti Dieva tautai.