13 gadīgā Ešlija (ASV) palika stāvoklī izvarošanas rezultātā. Par spīti šiem traģiskajiem apstākļiem pusaudze atteicās no aborta iespējas. Pēc trim gadiem Ešlija uzskata sevi par laimīgu māmiņu un nemaz nenožēlo savu izvēli, ziņo Life News.

Meitene rūpējas par savu dēlu Aidenu un turpina mācības, kas nav viegli. “Būt mammai 16 gados un vienlaicīgi mācīties skolā ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem manā dzīvē. Bet tajā pašā laikā tas ir arī vislielākais atalgojums,” stāsta Ešlija.

/Kāra Kolbeka (Cara Callbeck)/

Manam vīram piemīt paradums, kas mani gan vienlaicīgi kaitina, gan jāatzīst to gudru esam. Kad es atgriežos mājās pēc patiešām grūtas dienas, pirmā lieta, ko viņš man jautā ir: "Par ko tu šodien esi pateicīga?"

Viņš zina, ka sveiciena vietā žēlīgi atbildēšu: "Par to, ka šī diena ir galā," tomēr viņš zina arī to, ka ar šo īso vārdu pārmīšanu viņš pavērsīs manas domas citā virzienā. Šis jautājums man liek novērsties no pagājušās drūmās dienas, sevis žēlošanas perspektīvas un atgādina, ka man ir jābūt pateicīgai kaut vai par to vien, ka šī diena man ir bijusi dota. Ļoti iespējams, ka pateicība ir visspēcīgākais Dieva dotais ierocis cīņai pret bezcerību. Ja atvēlam laiku pateicībai, mūsu skats no tumsas pievēršas gaismai. Tēma par pateicību visdrūmākajās dzīves dienās vijas cauri visai Bībelei. Kad apustuļi uzsāka savu kalpošanu, viņi visur tapa vajāti, sisti un apdraudēti. Viņi uz to atbildēja ar prieku, ka ir atrasti cienīgi ciest Dieva dēļ. Viņi tumsas vidū redzēja gaismu, un tā deva nepieciešamo spēku turpināt kalpošanu. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzus ilgojās ēst Pashas mielastu ar saviem apustuļiem, un ka šīs maltītes laikā viņš pateicās. Viņš zināja, ka tā ir viņa pēdējā maltīte un ka viens no apustuļiem viņu nodos, bet pat šajā dienā viņš saskatīja mazliet gaismas.

Bieži notiek tā, ka mana sieva un es saņemam komentārus par mūsu laulību, kas mums liek pasmaidīt: “Jūs izskatāties ļoti laimīgi,” “Jūs uzvedaties kā jaunlaulātie,” “Jūs nespēsiet saprast mūsu problēmas, jo jūsu laulība ir nevainojama,” “Jūs nekad nestrīdaties.”

Mēs pasmaidām nevis tāpēc, ka mūs padara laimīgus tas, kas mums tiek pateikts, bet gan tāpēc, ka tikai retais zina mūsu patieso dzīvesstāstu. Un katram pārim tāds ir. Arī mums!