Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja jūs mani mīlat, jūs pildīsiet manus baušļus. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžam, – Patiesības Garu, ko pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst. Jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pie jums uzturas un būs jūsos. Es jūs neatstāšu kā bāreņus. Es nākšu pie jums. Vēl brīdis, un pasaule mani vairs neredzēs. Bet jūs mani redzat, jo Es dzīvoju un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs sapratīsiet, ka Es esmu savā Tēvā un jūs manī, un Es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos pilda, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un arī Es viņu mīlēšu un viņam atklāšu sevi.”

Jņ 14, 15-21

Ikdienas plašsaziņu līdzekļi mums piedāvā, par ko smieties un raudāt, kam līdzi just, kam veltīt savu enerģiju un naudu, pēc kādām materiālām lietām vai piedzīvojumiem tiekties. Tādējādi zemes lietas pilnībā apbur un saista cilvēka dvēseles uzmanību, meklējot dažādus iepriecinājumus, kas tomēr neapmierina dvēseles badu.

Taču lai mūsu iekšējais cilvēks uzplauktu, ir vajadzīgs kas cits. Mums ir vajadzīgs Iepriecinātājs, Svētais Gars.

Sv. Siluāns trāpīgi skaidro: “Katru dienu mēs barojam savu miesu un elpojam gaisu, lai tā spētu dzīvot. Tāpat dvēselei ir vajadzīgs Kungs un Svētā Gara žēlastība, bez kura dvēsele ir mirusi. Līdzīgi kā saule silda un dzīvina lauku puķes, kuras tiecas pēc tās, tāpat arī dvēsele, kas mīl Dievu, tiecas pie Viņa un ir svētlaimīga kopā ar Viņu; liela prieka pārņemta, viņa vēlas, lai visi cilvēki arī būtu svētlaimīgi”. Svētais zināja, ka ir jāpieliek visas pūles un visa dvēseles uzmanība, lai saglabātu žēlastību, jo bez tās cilvēks ir garīgi akls. “Akls ir tas, kas krāj bagātības šajā pasaulē, tas nozīmē, ka viņa dvēsele nepazīst Svēto Garu, nezina, cik Viņa klātbūtne ir salda, un tāpēc to sagūsta zemes lietas. Bet tas, kurš iepazinis Svētā Gara saldmi, tas zina, ka ne ar ko citu to nevar salīdzināt un nekas to nevar sagūstīt virs zemes, bet tā pati ir Dieva mīlestības sagūstīta un ir mierīga Dievā, priecājas un raud par cilvēkiem, ka tie vēl nav pazinuši Kungu, un žēlo viņus. Kad dvēsele ir Svētajā Garā, viņa ir apmierināta un neskumst pēc debesu lietām, jo Dieva Valstība atrodas mūsos, jo Kungs atnāca un mūsos ņēma mājvietu. Bet kad dvēsele zaudē žēlastību, tad tā skumst pēc debesu lietām un ar asarām meklē Kungu”.

Runājot par Iepriecinātāju, Kungs piesaista mūsu uzmanību apsolījumam, ko vēlas piepildīt. Sāksim gatavoties Svētā Gara nonākšanas svētkiem, lūdzot pēc Iepriecinātāja ar lielām ilgām un asarām.

Pr. Aleksandrs Stepanovs