Pēc Jēzus augšāmcelšanās tajā pašā nedēļas pirmajā dienā, kad iestājās vakars un tur, kur uzturējās mācekļi, bija aiz bailēm no jūdiem aizslēgtas durvis, atnāca Jēzus un nostājās viņu vidū, un viņiem sacīja: “Miers jums!” Un, to pateicis, Viņš tiem parādīja rokas un sānu. Tad mācekļi, redzot Kungu, kļuva priecīgi. Bet Viņš atkal tiem sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani sūtīja, tā Es jūs sūtu.” To pateicis, Viņš dvesa uz viņiem un sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” Bet Toms, viens no divpadsmit, kas tiek saukts par Didimu, nebija kopā ar viņiem, kad atnāca Jēzus. Tāpēc citi mācekļi viņam teica: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es neredzēšu naglu zīmes uz Viņa rokām un nelikšu savu pirkstu naglu vietās, un savu roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu.” Bet pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal bija tur un arī Toms kopā ar viņiem. Jēzus iegāja caur aizslēgtām durvīm un, nostājies vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam Viņš teica Tomam: “Liec savu pirkstu šeit un apskati manas rokas! Sniedz savu roku un ieliec manā sānā, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un Viņam sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam teica: “Tu ieticēji, tādēļ ka mani redzēji. Svētīgi tie, kas neredzēja, bet ticēja!” Vēl daudzus citus brīnumus, kas nav aprakstīti šajā grāmatā, Jēzus izdarīja savu mācekļu priekšā. Bet šie ir aprakstīti, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.

Jņ 20, 19-31

Toms ir simbols cilvēkiem, kuri tic tikai tam, ko redz, jau laikus atmetot visu to, kas attiecas uz realitāti, kuru nevēlas redzēt. Tādējādi, vēl pirms viņi dzird liecību, viņu mutē jau ir spriedums: “Es neticu”. Tas ir mūsdienu cilvēka simbols. Lai nekļūtu par upuri aizspriedumam, kas nosaka, kam ticēt un kam ne, noslēdzot sirdi un prātu tam, ko nesaprotam, ir ļoti svarīga draugu un tuvinieku klātbūtne, kuru liecībai varam uzticēties. Viņu Dieva žēlsirdības pieredzei varam uzticēties. Toms ir pašpārliecināts un ietiepīgs tips. Viņa ticības piedzīvojums varēja noslēgties, ja Jēzus žēlsirdīgi nebūtu viņam nācis pretī, uzslavējot tos “kuri neredzēja, bet ticēja”. Pieskāries Jēzus sāna rētai, kas bija pārdurta aiz mīlestības pret viņu, Tomam atvērās acis.

Žēlsirdības svētkos mūs uzrunā vēl viena lieciniece – sv. Faustīne Kovaļska. Viņa daudzkārt redzēja Kungu. Viņa saņēma vēstījumu un misiju darīt pasaulei zināmu Kunga žēlsirdību. Faustīnes sirds kļuva par patīkamu “atpūtas vietu” Kungam, jo daudzi Viņu ir atraidījuši: “Mana meita, Es vēlos atpūsties tavā sirdī, jo daudzas dvēseles mani ir padzinušas no viņu sirds un Es izjūtu nāvīgas skumjas” (Dienasgrāmata, n. 866).

Jā, paradoksāli, Augšāmcēlušajam turpina sāpēt sirds rēta, jo kā teica sv. Terēze no Lizjē “Mīlestība netiek mīlēta”. Tāpēc Kungs uzticēja māsai Faustīnei: “Man sagādā rūgtumu tas, ka dvēseles tik maz vienojas ar mani, pieņemot Euharistiju, Es viņus gaidu, bet viņi ir vienaldzīgi. Es esmu tik uzmanīgs pret viņām un tik patiesi viņas mīlu, bet viņas Man neuzticas. Es gribu viņas apdāvināt ar žēlastībām, bet viņi negrib tās pieņemt. Viņi izturas pret Mani kā pret kaut ko mirušu, turpretī Mana Sirds ir pilna mīlestības un žēlsirdības. Lai kaut mazliet iztēlotos Manas sāpes, iedomājieties uzmanīgu māti, kas ļoti mīl savus bērnus, bet viņas bērni izturas pret viņu nevērīgi. Padomā – nekas neremdinās viņas bēdas. Tas ir tikai vājš Manas mīlestības attēls. Raksti, runā par manu žēlsirdību. Pastāsti dvēselēm, kur viņiem jāmeklē mierinājums – tieši Manas žēlsirdības tiesā, tur notiek vislielākie brīnumi, kas nepārtraukti atkārtojas. Lai iegūtu šo brīnumu, nevajag iet nedz garos svētceļojumos, nedz veikt kaut kādus rituālus, pietiek ar ticību nākt pie Maniem priesteriem un uzticēt to, kas nospiež sirdi, un tad Dieva žēlsirdības brīnums atklāsies visā pilnībā. Pat ja dvēsele būs kā trūdošs līķis, un cilvēciskā izpratnē augšāmcelšanās nav iespējama, Dievam tas tā nav. Dieva žēlsirdības brīnums augšāmceļ tādas dvēseles.” (Dienasgrāmata, n. 1447–1448)

Mums pašiem un mūsu laiku neticīgajiem Tomiem ir nepieciešama liecība, ir nepieciešama ticības un mīlestības vide draudzēs, kur Kungs var viņiem parādīt žēlsirdību.

“Es atvēru Savu sirdi kā žēlsirdības avotu. Lai visas dvēseles smeļ no tās dzīvību, lai viņas ar lielu paļāvību tuvojas pie šīs žēlsirdības jūras. Grēcinieki tur atradīs attaisnošanu, bet taisnīgie – nostiprināšanos labajā. Tam, kurš būs paļāvies uz Manu žēlsirdību, nāves stundā Es piepildīšu viņa sirdi ar Savu dievišķo mieru. Nepārstāj sludināt manu žēlsirdību, jo tādējādi tu vari remdēt Manu Sirdi, kas deg ar līdzjūtības uguni pret grēciniekiem. Pasaki maniem priesteriem, ka nocietinājušies grēcinieki būs satriekti ar vārdiem, ko viņi runās par Manu bezgalīgo žēlsirdību, par to līdzcietību, kas mājo Manā Sirdī. Priesteriem, kuri sludinās par Manu žēlsirdību, Es došu apbrīnojamu spēku, Es svētīšu viņu vārdus un aizkustināšu to sirdi, kam viņi sludinās.” (Dienasgrāmata, n. 1520–1521).

Pr. Aleksandrs