Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgties. Viņam lūdzoties, Viņa sejas izskats kļuva citāds un apģērbs tapa mirdzoši balts. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu. Tie bija Mozus un Elijs, kuri parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda Jeruzalemē. Bet Pēterim un tiem, kas ar viņu bija kopā, uzmācās miegs. Uzmodušies tie ieraudzīja Viņa godību un divus vīrus, kas stāvēja pie Viņa. Un notika, ka, tiem attālinoties no Viņa, Pēteris sacīja Jēzum: “Mācītāj, mums ir labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Viņš nezināja pats, ko runā. Bet, viņam tā vēl runājot, parādījās mākonis un viņus apēnoja. Un tie izbijās, ieejot mākonī. Un no mākoņa atskanēja balss, kas sacīja: “Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!” Un brīdī, kad atskanēja balss, Jēzus bija jau viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās nevienam neko nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Lk 9, 28b–36

Kad mums ir gadījies, sadzirdot Kunga aicinājumu, uzkāpt mūsu Tabora kalnā un redzēt Viņu pārveidotu?

Mācekļi ne tikai redz sev ierastu mācītāju pārveidotu dievišķajā godībā, bet viņiem tiek arī atklāta visas pestīšanas vēstures kulminācija: “Mozus un Elijs, kuri parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda Jeruzalemē”.

Dieva aicināti, mēs piedalāmies realitātē, kas krietni pārsniedz mūsu ierobežoto redzesloku un pat mūsu cilvēcisko dabu. Kungs to paveic, par spīti tam, ka esam “miegaini”, aizņemti ar sevi un stūrgalvīgi nevēlamies atgriezties. Svarīgi, lai mēs sekojam tur, kur Viņš mūs aicina, un pastāvam lūgšanā.

Pr. Aleksandrs Stepanovs