Pienāca laiks, kad es iemīlējos. Tas bija sen, pirms kļuvu par priesteri, pirms aizgāju mācīties uz semināru. Viņu sauca Valentīna. Viņai bija gari, melni mati, kas krita līdz pleciem; viņa tos allaž nēsāja sasietus vai izrotātus ar ko skaistu. Meitenes lielās, zaļās acis bija logs uz viņas dvēseli - tās atklāja visdārgākos noslēpumus. Ja Valentīna bija ārēji pievilcīga, tad iekšēji viņa bija vēl pievilcīgāka. Varbūt tieši tādēl es viņā iemīlējos.