Viens no galvenajiem kārdinājumiem, ko sātans iesēj cilvēka sirdī attiecībā uz grēksūdzi, ir šāds: „Kāda jēga mesties uz ceļiem cita cilvēka, grēcinieka, priekšā? Ej uz mežu, Dievs taču ir visur! Izkliedz savus grēkus, pieraksti uz kartītes un sadedzini! Kaut kā jau tas viss līdz Dievam nonāks.”

Kārdinājumi? Tie rodas bieži un diemžēl nereti noved arī līdz grēkam. Tomēr garīgā cīņa par mūsu prātiem norisinās arī izmantojot daudz grūtāk pamanāmas stratēģijas. Ienaidnieks regulāri piemet mums domas, ko vispār nekvalificējam kā kārdinājumus, taču kuru iedarbības spēks ir īpaši bīstams. Pārbaudi, vai gadījumā neesi pakļāvies šādiem uzbrukumiem.

Jēzus ticis pakļauts īpašiem kārdinājumiem. Tas gadījies arī svētajiem. Mēs sevi par svētajiem nesaucam, bet varam piedzīvot neparastus kārdinājuma stāvokļus. Protams, mūsdienu sabiedrībā, kas pēc definīcijas neatzīst garīgu spēku iejaukšanos ikdienas dzīvē, šīs atziņas var izklausīties provokatīvi. Tomēr... Evaņģēlijs runā par to, ka Jēzus tuksnesī redzējis sātanu un ar viņu sarunājies. (Lk 4,1-13) Šis nebija vienīgais precedents, jo vēlāk Jēzus atcerējies: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10,18) Tātad, šis ir precīzs apzīmējums par reāliem notikumiem – „Es redzēju”.