Es atļaušos sniegt savu ieguldījumu debatēs, kas pēc arhibīskapa Karlo Marijas Vigano iejaukšanās tika uzsāktas par Vatikāna II koncilu. Sākšu ar to, ka neesmu teologs, un man nepiemīt ne tāda autoritāte, ne arī tik liela kompetence šajā jautājumā kā plaši pazīstamajiem  komentētājiem, kas jau ir izteikuši savu viedokli šajā diskusijā. Es esmu tikai parasts žurnālists, kas ar kvēlu interesi seko līdzi notikumiem Vatikānā, un šī degsme ir mani pamudinājusi uzrakstīt arī divas grāmatas. Pirmā no tām iznāca vēl pirms diviem gadiem, un tās nosaukums ir “Pāvesta Franciska revolūcija – kā viņš pārveido Baznīcu virzienā no dona Milani uz Luteru”; otra grāmata tika izdota 2020. gada janvārī un saucas “Baznīca politikā – kā Itālijas Bīskapu konference ir mainījusies no Ruini laikiem līdz pāvestam Franciskam”. Abas grāmatas ir publicējusi izdevniecība Historica.

Civitas.lv  publicē Itālijas žurnālista Aldo Marija Valli interviju ar profesoru De Mattei, kas tapusi pirms gada, taču tajā paustās atziņas un analīze nav zaudējusi aktualitāti. Gluži otrādi, retrospektīvs skatiens mums palīdz saprast, ka problēmas, kas saistītas ar pāvesta Franciska pontifikātu, attīstās un tās bez aplinkiem jāsauc īstajos vārdos, kā to dara raksta autori, jo "Vienlaicīgi nav iespējams apvienot to, kas ir pretrunīgs, mīlēt patiesību un nepatiesību, labo un ļauno".

“Reliģiskā un morālā krīze”, kas sekoja Vatikāna II koncilam, bija ļaunāks sods nekā abi pasaules kari un loģiski noveda pie pāvesta Franciska pontifikāta “katastrofas”, saka itāļu vēsturnieks un rakstnieks Roberto de Mattei.