Taču ir daudz grūtāk dzīvot harmonijā ar dzīves sezonām: bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Grūti dzīvot tagadnē un būt tam, kas esi. Bībeles gudrais aicina katru izprast savu sezonu un dzīvot saskaņā ar savu eksistenci:
“Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess:
laiks dzimt un laiks mirt,
laiks stādīt un laiks plūkt stādus,
laiks nokaut un laiks dziedināt,
laiks graut un laiks celt,
laiks raudāt un laiks smiet,
laiks sērot un laiks diet,
laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt,
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,
laiks meklēt un laiks zaudēt,
laiks glabāt un laiks sviest prom,
laiks saplēst un laiks šūt,
laiks klusēt un laiks runāt,
laiks mīlēt un laiks nīst,
laiks karam un laiks mieram”
(Mācību teicēja grāmata, 3, 1-8)
Dzīve ir pilna ar kontrastiem. Nepievilsimies, mums nav jāliek ciest citiem, bet jācieš mūsu pašu muļķības sekas; mums neviens nav jāienīst, atskaitot savus grēkus. Mums ne pret vienu nav jākaro, kā tikai pret saviem netikumiem un lepnību.
Dzīves notikumi mūs māca pazemībai. Svarīgi iemācīties pieņemt un necensties ar varu mainīt to, kas mums jāizdzīvo. Kā mācīja kāds Serbijas pareizticīgo baznīcas mūks, starecs Tadejs: “Svarīgi ir pieņemt apstākļus pazemīgi. Kad cilvēks iegūst pazemību, tad viņš ir glābts”.
Laimīgs ir cilvēks, kas dzīvo pateicībā Dievam par visu, kas notiek viņa dzīvē, kas dzīvo saskaņā ar savas dzīves “gadalaikiem”.
