Otra lieta ir, ka Viņš, neraugoties uz visu, tomēr nepamet Baznīcu. Viņš to tur, neraugoties uz cilvēku vājumu, kuros pats izpaužas, modina tajā svētos un caur viņiem ir klātesošs. Es domāju, šīs abas izjūtas sader kopā: satricinājums par Baznīcas nožēlojamību, grēcīgumu, un satricinājums par to, ka Viņš šo instrument nelaiž vaļā, bet gan caur to iedarbojas; ka caur Baznīcu un Baznīcā Viņš arvien no jauna rāda sevi.

Jēzus ne tikai nes vēstījumu, viņš ir arī Pestītājs, Dziedinātājs un, kā minēts senā izteicienā, “Christus medicus”. Vai šajā dažādi sabeigtajā, neveselajā sabiedrībā, par kuru mēs daudz runājām intervijā, tas nav pats svarīgākais Baznīcas uzdevums – skaidrot tieši Evaņģēlija dziedniecisko aspektu – pestīšanu? Jēzus taču darīja savus mācekļus pietiekami stiprus, lai līdzās sludināšanai tie spētu arī izdzīt dēmonus un dziedināt.

Jā, tas ir izšķirīgi. Baznīca neuzliek cilvēkiem kaut ko un nepiedāvā kaut kādu morāles sistēmu. Patiesi būtiski ir, lai Baznīca sniedz Viņu. Lai tā atver durvis uz Dievu un līdz ar to dod cilvēkiem to, ko viņi visvairāk sagaida, kas viņiem visvairāk nepieciešams, un kas viņiem arī visvairāk var palīdzēt.

Visupirms Baznīca to dara caur lielo, arvien no jauna notiekošo mīlestības brīnumu. Kad cilvēki, – negūstot no tā peļņu, neveicot to tikai kā amata pienākumu, – Kristus motivēti, ir līdzās citiem un palīdz viņiem. Šim, kā saka Eižens Bizers, kristietības terapeitiskajam raksturam, dziedinošajam un dāvājošajam, patiesi vajadzētu parādīties daudz redzamāk.

Liela problēma kristiešiem ir būt neaizsargātiem pasaulē, kur būtībā notiek kristīgās kultūras alternatīvo vērtību nepārtraukta bombardēšana. Vai nav neiespējami pilnībā pretoties šai sava veida vispasaules negatīvās izturēšanās propagandai?

Mums patiešām savā ziņā ir nepieciešamas salas, kur dzīvo un izstaro ticība Dievam un kristietības iekšējā vienkāršiba; oāzes, Noasa šķirsti, kurp cilvēki arvien varētu patverties. Patvēruma vietas ir liturģijas telpas. Bet arī dažādās kopienās un kustībās, draudzēs, Sakramentu svinēšanā, dievbijības nodarbībās, svētceļojumos un tamlīdzīgi Baznīca cenšas attīstīt pretošanās spēju un tad arī veidot patvēruma vietas, kurās pretēji vispārējam sagruvumam ap mums atkal kļūst redzams pasaules un dzīves skaistums.

Avots: Benedikts XVI sarunā ar Pēteru Zēvaldu, “Pasaules gaisma”, 185.-187. lpp.

Foto: wikimedia.org