Jēzus skaidri izsakās par nepieciešamību būt nabadzīgam. Vai tas nozīmē, ka mums no visa jāšķiras? Vai mums jāpalīdz visiem apkārtējiem, pilnīgi aizmirstot par sevi? Par ko te ir runa?

Mūsdienās nauda skar praktiski visas mūsu dzīves jomas. Nauda nepieciešama ne tikai materiālās labklājības nodrošināšanai. To vajag, ja mēs, piemēram, dodamies uz rekolekcijām vai vēlamies paklausīties mūziku, aiziet uz kino vai teātri. Šķiet, būtu grūti atrast kādu, kurš neuzskatītu naudu par kaut ko nepieciešamu, noderīgu un vēlamu. Dažreiz mēs sāpīgi piedzīvojam naudas trūkumu, bet daudziem tā kļūst par galveno motīvu labākas dzīves vīzijai. 

Mūsdienu rietumu cilvēkam visvairāk trūkst tās racionalitātes, kas izriet no cilvēka pārliecības, ka cilvēka daba ir Dieva radīta. Ja rietumu cilvēks atzīst zināmu plaisu starp nabadzīgajiem un bagātajiem, tad tas vispirms notiek tāpēc, ka viņš vairs neredz citus būtiskus faktorus, kā garīgo un intelektuālu, viņš drīzāk ir pieradis tikai pie materiālā faktora. Cilvēks ir pieradis, ka viņu uztver kā intelektuālu dzīvnieku, kuram jāapmierina savas materiālās un patērētāja vajadzības. Beidzoties patēriņa laikmetam, ir palikuši parādi, kas jāapmaksā. Šajā brīdī cilvēks saprot, ka viņa trīs ekonomiskās dimensijas - cilvēks-strādnieks, cilvēks-patērētājs, cilvēks-ekonomētājs un investētājs – bija nonākušas savstarpējā konfliktā. Kļūstot arvien nabadzīgāks, cilvēks atklāja, ka joprojām ir palikuši citi bagāti cilvēki, un sāka kliegt, ka tā ir netaisnība.