‘Kad pirmo reizi dzirdēju ‘Girl From the North Country’, es vienkārši sēdēju kluss un klausījos.  Silti, klusītēm trīs akordi atkal un atkal tika spēlēti uz vienas ģitāras, kamēr trīs harmonizējoši akordi atskanēja no otras. Un tad maiga, plūstoša, bet arī nedaudz nepievilcīga balss sāka dziedāt:

/Daiga Kaša/

Amerikāņu rakstnieks, modernisma dižgars Viljams Folkners (William Faulkner, 1897-1962) 1949.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš noturēja pateicības runu Nobela banketā 1950.gada 10.decembrī Stokholmā. Lasot runas kopiju, es pārsteigta secinu, ka vairāk, kā pirms pusgadsimta paustais rakstnieka vēstījums, kurš izskanēja ārkārtīgi sāpīgā vēsturiskajā kontekstā, ir vēl jo aktuālāks mūsdienās. Folkners šeit konkrēti uzrunā rakstniekus un dzejniekus, taču, manuprāt, viņa teiktais attiecināms uz māksliniekiem kopumā, jo mākslas jēdziskuma meklējumi, kurus viņš piemin, pavada ikviena laikmeta radošo profesiju pārstāvjus. Šķiet, šie meklējumi nekad nav bijuši tik akūti sakāpināti, kā mūsdienās. Modernajā kontekstā šeit varētu būt runa arī par masu mēdijiem, par kino. Esmu māksliniece, un šī runa mani iedvesmo. Es ticu – tā iedvesmos arī jūs. Piedāvāju jums Viljama Folknera pateicības runas tulkojumu latviešu valodā.