Well, if you’re travelin’ in the North country fair
Where the winds hit heavy on the borderline,
Remember me to one who lives there;
She once was a true love of mine.
(‘Draugs, ja tu ceļo uz Ziemeļu zemes plašumiem,
Kur pierobežas zonā vēji auksti sitas sejā,
Aizmini par mani tai, kas tur dzīvo,
Jo kādreiz viņa bija mana patiesā mīla.’)
Tam sekoja bagātīgs baritona dziedājums ar domīgu skumju pieskārienu:
Well, if you go when the snowflakes storm,
When the rivers freeze and summer ends,
Please see if she’s wearing a coat so warm
To keep her from the howlin’ winds.
(‘Ja tu ej tur, kur sniegpārslas mutuļo,
Kad upes salst un vasarai gals,
Lūdzu, paskaties, vai viņa tinusies mētelī siltā,
Lai brāzmainie vēji to neskar.’)
Tad atgriezās pirmā balss:
Please see for me if her hair hangs long,
If it rolls and flows all down her breast.
Please see for me if her hair hangs long,
That’s the way I remember her best.
(‘Lūdzu, paskaties, vai viņas mati vijas garās cirtās,
Vai tie maigi krīt pār viņas krūtīm.
Lūdzu, paskaties, vai viņas mati vijas garās cirtās.
Tādu es viņu atceros vislabāk.’)
Šī dziesma mani vienkārši satrieca.
Bobs Dilans sarakstīja dziesmu ‘Girl From the North Country ’ 1962.gadā un laida to klajā albuma ‘The Freewheelin’ Bob Dylan’ ietvaros 1963.gadā. Kompozīcijas oriģinālā versija ir neizsakāmi iespaidīga, taču ar Džoniju Kešu (Johnny Cash) 1969.gadā ierakstītais duets ir nepārspējams.
Lēnītēm un mīloši dziesma atklāj maigākās melanholijas apvītu stāstu. Tas runā par mīlestību no aizgājuša laika un par atmiņām, kas tiek mierinātas sirdī. ‘Paskaties,’ Dilans raksta, un ‘aizmini par mani viņai.’ Paskaties, vai viņa joprojām izskatās tik daiļa, cik daiļu to atceros savā prātā. Un, lūdzu, lūdzu, pārliecinies, ka viņai viss ir kārtībā – ka tā ‘tinusies mētelī siltā, lai brāzmainie vēji to neskar .‘
Kad es sēdēju un klausījos šo stāstu, es nespēju neiegrimt atmiņās. Dziesma aiznesa mani tālā pagātnē, kad sestdienas pēcpusdienā mans tētis uz stereo iekārtas atskaņoja Džonija Matisa (Johnny Mathis) vai Mills Brothers ierakstus. Pretstatā moderno dienu skaļajam, bezpersoniskajam bezjēgas troksnim, šie brīnumi dziedāja neskartus stāstus, kuri bija bagātīgi, maigi un patīkami. Vissvarīgākais – tie bija patiesi.
Dziesma ‘Girl From the North Country’ nestāsta tikai par konkrētu, pazaudētu mīlestību. Tā min dziļas pārdomas par kādu laika posmu cilvēka dzīvē. Tā stāsta par mīļotajiem cilvēkiem, kuri vairs nav ar mums, sirdij svarīgām vietām, kurās vairs neesam, par dārgām atmiņām. Dziesma virmo aiz mīlestības un sāpēm, kuras nāk no vēja aiznestām atmiņu ainām. Šis domīgums Dilana gaišajā tenorā un Keša bagātīgajā baritonā neiztiek bez sāpīguma – pazaudētas jaunības, mainīgiem apstākļiem, nevaldāma laika plūduma.
Taču sāpes nedefinē dziesmu ‘Girl From the North Country.’
Nē.
Lai arī dziesmu apvij sāpīga nostaļģija, tā neiztiek bez saldmes. Viņš nav pārstājis cienīt savu pagātni. Tieši pretēji, viņš to izmeklē. Nenoliedzot sāpes, ir sajūta – lai arī laiks ir pagājis un dzīve mainījusies, šīs aizgājušās lietas, kas paturētas atmiņā, ir patiešām svētas.
Dziesmu ‘Girl From the North Country’ raksturo nevis sāpes, bet mīlestība, kas tās pārsniedz:
So if you’re travelin’ in the North country fair
Where the winds hit heavy on the borderline,
Remember me to one who lives there;
She once was a true love of mine
(‘Draugs, ja tu ceļo uz Ziemeļu zemes plašumiem,
Kur pierobežas zonā vēji auksti sitas sejā,
Aizmini par mani tai, kas tur dzīvo,
Jo kādreiz viņa bija mana patiesā mīla.’)
Kad pirmo reizi to dzirdēju, es vienkārši sēdēju kluss un klausījos.
Arī Tev vajadzētu darīt tāpat’.
Tulkoja Daiga Kaša
Avots: Tod Worner, “What Bob Dylan taught me about nostalgia”, aleteia.com
Foto: artistes.arab.st; peter honeyman, flickr.com